Vairums NEPLP kandidātu atbalsta sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus

Sabiedrisko mediju attīrīšana no reklāmām, protams, būtu laba. Bet, neaizmirsīsim, ka par reklāmām ieņemto naudu sabiedriskie mediji izmanto satura taisīšanai. Tātad, ja reklāmu izņem, tad jākompensē neiegūtie ieņēmumi. Un naudu, kā zināms, Latvijā nevar dabūt citādi, kā “pārdalot”. Tātad, atņemot kādam. Tātad, pasakot “A”, ir jāpasaka “B” . Kam šī nauda tiek atņemta? No sociālā, aizsardzība, medicīnas, izglītības… budžeta.

Pirmais kandidāts manā skatījumā būtu Izglītība, tā kā tā ir visbagātākā nozare Latvijā (>15% no budžeta nav nevienai citai Eiropas valstij, esam pirmajā vietā).

Tā, kā tas skan ķecerīgi, savukārt arī citas nozares nesaka, ka naudas ir par daudz, tad tas ir sapnis, ne realitāte. Varam gribēt, bet pie tā arī paliksim..

Savukārt, par kandidātiem. Iespaids ir tāds, ka visi kandidāti ir cienīgi. Viņus ir vērts intervēt, uzklausīt un izsvērt. Dīvaini, protams, ir, ka intervē klauns Kaimiņš, bet tāda jau nu tā mūsu Saeima ir. Mani favorīti ir Upleja, Līdaka, Grīva.

Upleja, manuprāt, ir žurnāliste ar sirdsapziņu, un viņas dzīves redzējums bieži vien sakrīt ar manējo. Emocionālais skatījums gan brīžiem pārmāc cēloņsakarību loģiku, argumentāciju, bet tādam jau, laikam, labam žurnālistam būtu jābūt. Līdaka un Grīva izdalās ar savu pieredzi, izskatās, ka viņi labi pārzin potenciālo darba lauku. Par Līdaku gan ir drusku šaubas, jo nespēja sevi mobilizēt, lai uzlabotu savu publisko tēlu, rada šaubas.

Savukārt, par darbības virzieniem. Nedomāju, ka būtu jāveic krasas kustības, nedomāju, ka būtu jāzīmē saulainās tāles, kā savulaik to darīja Dimants. Manuprāt, ir jāstiprina NEPLP pozīcijas, tai jākļūst par autoratīvāku organziāciju, ne tikai par idealogu, padomdevēju vai aizrādītāju, bet tai ir jābūt ar reālām administratīvām funkcijām. Cik saprotu “varas” neesamība ir galvenais iemesls, kāpēc uz jauno padomi nekandidē vecie tās parstāvji, NEPLP ir, no tās prasa, bet reāli tā neko izdarīt nevar…

NEPLP būtu jāiet kontekstā ar progresu, jāmāk izmantot jau esosās iespējas, jāvirzās uz HD , multivalodām vienam kanālam.

Muļķības ir krievu kanāla izveide. Pat nesaprotu, kāpēc šī ideja nav nomirusi, jo tikko tak jau viens tāds krievu kanāļs bankrotēja…

Tāpat neesmu dzirdējis jēdzīgu pretargumentāciju dejai par Baltijas satelītkanāla izveidi. Kanāla, kas akumulētu labākās ziņu un orģinālpārraides no triju Baltijas valstu sabiedriskajām televīzijām, raidītu vairākās valodās vienlaicīgi (arī krievu) un būtu redzams arī Eiropā.

Sabiedrisko mediju attīrīšana no reklāmām, protams, būtu laba. Bet, neaizmirsīsim, ka par reklāmām ieņemto naudu sabiedriskie mediji izmanto satura taisīšanai. Tātad, ja reklāmu izņem, tad jākompensē neiegūtie ieņēmumi. Un naudu, kā zināms, Latvijā nevar dabūt citādi, kā “pārdalot”. Tātad, atņemot kādam. Tātad, pasakot “A”, ir jāpasaka “B” . Kam šī nauda tiek atņemta? No sociālā, aizsardzība, medicīnas, izglītības… budžeta.

Pirmais kandidāts manā skatījumā būtu Izglītība, tā kā tā ir visbagātākā nozare Latvijā (>15% no budžeta nav nevienai citai Eiropas valstij, esam pirmajā vietā).

Tā, kā tas skan ķecerīgi, savukārt arī citas nozares nesaka, ka naudas ir par daudz, tad tas ir sapnis, ne realitāte. Varam gribēt, bet pie tā arī paliksim..

Savukārt, par kandidātiem. Iespaids ir tāds, ka visi kandidāti ir cienīgi. Viņus ir vērts intervēt, uzklausīt un izsvērt. Dīvaini, protams, ir, ka intervē klauns Kaimiņš, bet tāda jau nu tā mūsu Saeima ir. Mani favorīti ir Upleja, Līdaka, Grīva.

Upleja, manuprāt, ir žurnāliste ar sirdsapziņu, un viņas dzīves redzējums bieži vien sakrīt ar manējo. Emocionālais skatījums gan brīžiem pārmāc cēloņsakarību loģiku, argumentāciju, bet tādam jau, laikam, labam žurnālistam būtu jābūt. Līdaka un Grīva izdalās ar savu pieredzi, izskatās, ka viņi labi pārzin potenciālo darba lauku. Par Līdaku gan ir drusku šaubas, jo nespēja sevi mobilizēt, lai uzlabotu savu publisko tēlu, rada šaubas.

Savukārt, par darbības virzieniem. Nedomāju, ka būtu jāveic krasas kustības, nedomāju, ka būtu jāzīmē saulainās tāles, kā savulaik to darīja Dimants. Manuprāt, ir jāstiprina NEPLP pozīcijas, tai jākļūst par autoratīvāku organziāciju, ne tikai par idealogu, padomdevēju vai aizrādītāju, bet tai ir jābūt ar reālām administratīvām funkcijām. Cik saprotu “varas” neesamība ir galvenais iemesls, kāpēc uz jauno padomi nekandidē vecie tās parstāvji, NEPLP ir, no tās prasa, bet reāli tā neko izdarīt nevar…

NEPLP būtu jāiet kontekstā ar progresu, jāmāk izmantot jau esosās iespējas, jāvirzās uz HD , multivalodām vienam kanālam.

Muļķības ir krievu kanāla izveide. Pat nesaprotu, kāpēc šī ideja nav nomirusi, jo tikko tak jau viens tāds krievu kanāļs bankrotēja…

Tāpat neesmu dzirdējis jēdzīgu pretargumentāciju dejai par Baltijas satelītkanāla izveidi. Kanāla, kas akumulētu labākās ziņu un orģinālpārraides no triju Baltijas valstu sabiedriskajām televīzijām, raidītu vairākās valodās vienlaicīgi (arī krievu) un būtu redzams arī Eiropā.

Saprotams, nekur pasaulē sab.TV nav atkarīga ne no reklāmas, ne no valdības, vai nu abonentmaksas, kas Latvijā ir nereāli, vai nu zināms % no budžeta sab. mēdijiem, kas iestrādāts likumos un nodrošina to neatkarību.

Savukārt, Nīderlandes sabiedriskais medijs (sabiedriskā TV) ir rīkojis aptauju par 2016.gada politiķi Nīderlandē.

Sabiedriskās TV teleskatītāju aptaujā ir uzvarējis Brīvības partijas līderis Gērts Vilders.

Citā rakstā ir interesanti skaitļi par šī politiķa populāritāti.

(Nezinu kāpēc, bet, rakstot par Nīderlandes aptaujām, franči parasti norāda populāritāti nevis procentos, bet gan potenciālajās deputātu vietās. Parasti pieminot, ka parlamentā ir 150 vietas un vairākumam ir vajadzīgas 76 vietas. 2012.gada vēlēšanās līberāļu un kreiso koalicija bija ieguvusi 79 vietas (41+38), savukārt Brīvības partija – tikai 15 vietas.)

Lūk, pret Gērtu Vilderu bija ierosināta lieta par diskrimināciju, jo viņš bija apsolījis vēlētājiem, ka vairs nelaidīs Nīderlandē imigrantus (“moins de Marocains” aux Pays-Bas – “mazāk marokiešu” Nīderlandē).

Tiesa viņu ir atzinusi par vainīgu diskriminācijā.

Bet interesantākais ir kas cits: Ja dienu pirms tiesas viņa partijas reitings bija 27 vietas parlamentā, tad pēc sprieduma pasludināšanas tas uzreiz sasniedzis 36 vietas parlamentā. Tagad Brīvības partija ir vispopulārākā partija Nīderlandē. Savukārt koalicijā esošo partiju reitingi ir ļoti zemi: līberāļiem 23 vietas (gandrīz divreiz mazāk nekâ 2012.gadā), kreisajiem 10 vietas (gandrīz ČETRreiz mazāk nekâ 2012.gadā), kopā 33 – tālu līdz vairākuma iegūšanai, kas prasa 76 vietas parlamentā.

Savukārt biznesa laikraksts “La Tribune” kâ vienmēr sniedz trillera cienīgu analizi. Par Eirogrupu 6 19 eirozōnas valstu finanču ministru grupu – saistībā ar Nīderlandes vēlēšanām. ES rēgulas/direktīvas kâ vienmēr neko nenosaka precīzi vai pat nosaka pretrunīgi. Līdz ar to ir radusies šāda situācija: (1) par Eirogrupas locekļiem var būt tikai finanču ministri; (2) Eirogrupa ievēl prekšsēdi uz 2,5 gadiem. Pašlaik grupas priekšsēdis ir tieši Nīderlandes finanču ministrs no kreiso partijas, kuŗai pēc vēlēšanām prognōzē tikai 10 vietas. Un nav svarīgi, vai tā paliks opozicijā, vai iekļūs koalicijā, tās pārstāvis finanču ministra amatu visticamāk nedabūs.

Un tad ir jautājums – vai esošais Eirogrupas vadītājs paliks savā amatā (jo ir ievēlēts uz 2,5 gadiem) vai arī tiks padzīts (jo nebūs vairs finanču ministrs).

Trīs versijas:

(1) paliks amatā, jo ievēlēts uz 2,5 gadiem. Tad Nīderlandei šajā grupā būs veseli 2 pārstāvji.

(2) tiks izmests. Un tâ kâ visi lielākie amati ir labējiem, tad šo amatu piedāvās kreisajiem. Vienīgais ticamākais kandidāts ir slovāks. Tā pati Slovākija, kas ir pret imigrantu uzņemšanu. Pārējie kreisie ir nederīgi vai nu tāpēc, ka pēc vēlēšanām savā valstī viņi vairs nebūs finanču ministri (kâ Francijā, kur sociālistu kandidāts pašreizējās aptaujās ir tikai piektais), vai nu tāpēc, ka tie ir no Dienvideiropas valstīm un nav pieņemami Vācijai.

(3) nu tad atliek kāds labējais, kas apmierinātu Vāciju :)