Ierastā prostitūcija

mūžīgais jautājums – par varas attiecībām ar mākslu -, un to nespēja (kā morālu dilemmu) atrisināt nedz Bulgakovs ar Šostakoviču, nedz Leonardo da Vinči ar Vāgneru….
šajā konkrētajā politprostitūcijas gadījumā pārsteidz Demakovas neizvēlīgums, kam dot savu rociņu laizīšanai: tā Poļiščuka tak nav pat ne “vidējs talants”, bet vienkārši maza viduvējība ar lielām ambīcijām. ACĪMREDZOT, NAUDA TIEŠĀM NESMIRD.

Artūrs min pazīstamo Raiņa atziņu: ar netīriem līdzekļiem nevar sasniegt tīru mērķi, jo tad arī pats mērķis top netīrs. Šī mūsu dižā klasiķa atziņa ir neapstrīdama. Jautājums ir par kritērijiem. Līdz kurai robežai līdzekļi uzskatāmi par tīriem un kurā brīdī tie kļūst netīri?
Ja Imants Kokars ar labām attiecībām Maskavā panāca Latvijas koru kultūrai labvēlīgus apstākļus – kas tas ir?
Ja divi mūsu cienītie un mīlētie Imanti: Ziedonis un Kalniņš uzrakstīja mākslinieciski augstvērtīgu kora dziesmu „Ļeņinam”, kas neapšaubāmi bija nodeva padomju varai, bet kuru tomēr bija patīkamāk klausīties nekā citus obligātos, bet nevērtīgos padomju autoru sacerējumus, tad kā to kvalificēt? Sirdsapziņa viņiem to atļāva tomēr.
Un kā kvalificēsim kardināla aģitēšanu par kādu politisku spēku tagadējās brīvās Latvijas apstākļos lielākajā Latvijas kristiešu svētvietā un svētbrīdī, kad ticīgie cilvēki gaidīja svētus vārdus dvēselei un Dievam? Kur bija kardināla sirdsapziņa?
SIRDS APZIŅA.

TAGAD ejam mazliet tālāk par mikus_v.
1. Ar fantastiski retiem izņēmumiem vai pat, varbūt, bez izņēmumiem
katrs pateikts VĀRDS/sakāmais IR atkarīgs no teicēja REĀLĀ sociālā statusa.
2. JA kāda partija meklē resursu, lai IEGŪTU VARU, TAD tai ir iespējas izvēlēties varas iegūšanai izmantot vai nu
2.1. “vienkārši naudu”
vai
2.2. kāda sabiedrībā reāli autoritatīva cilvēka (ļoti bieži mākslinieka)”pievienošanos”partijai vai tās publisko atbalstītāju lokam.
3. Reālu pamatvērtību vai nevērtību saraksts nebūtu nemaz tik garš. Atmetamu vai maināmu lietu gan bijušās PSRS politiskajā sistēmā, gan tai politiskajā un sadzīves sistēmā kur patreiz arvien iekļaujamies ir pietiekoši.
4. Lai Latvijā notiktu reālas radikālas pārmaiņas, kas vainagotos ar uzplaukumu, Latvijā ir vajadzīgas vismaz divas reālas politiskās partijas

Paldies autoram par lielisko rakstu! Pēc izlasītā radās svaigas pārdomas nedaudz citā virzienā.

/Pēc tradicionālā politiskā dalījuma ir labējāis spārns kas aizstāv to ka cik iespējams maz iejaucas iedzīvotāju un ekonomikas norisēs, virziens – zemāki nodokļi, mazāka regulēšana. Otrā spektra pusē ir kreisas spārns kurš aizstāv to ka valstij ir jāatbalsta iedzīvotāji un jāregulē ekonomikā notiekošais, virziens – augstāki nodokļi, augstāka valsts iejaukšanās, tomēr zemākas (vai bezmaksas) tiešās cenas/

Pēdējos 20 gadus pie varas bija labējās (pašpasludināti) partijas. Ikdienā, redzams tas ka valsts ir iejaukusies (subsidējot, atbalstot, izvēloties) gandrīz visās lielākajās nozarēs – medicīnā, kultūrā, būvniecībā uc.

Vai varētu būt ka “galmu mākslinieki” kas ir ikdienā atkarīgi no valsts (un partiju) atbalsta ir dabisks “blakusprodukts” tam ka ikdienā tomēr vēl dzīvojam pēc-socialistiskā vidē un esam pieraduši baudīt “šķietami” bezmaksas pakalpojumus maksājot autora minēto “cenu”?

Te var labi redzēt kādi domas giganti ir dzeris49, vai lama, kuri izliekas neredzam, ka VVF vai Demakova turpina Glavļita un VDK iedibinātās tradīcijas. VVF gadijumā nāk prātā viņas ciešā draudzība ar “kuļtkoma” aktīvistiem.
Jānis Jurkāns dramatizēja Beilisādi, bet pēc VVF zvana izrāde tika noņemta.
Var jau patikt vai nepatikt autoru pozīcija, bet politiska cenzūra, manuprāt, ir nepieļaujams notikums par ko sabiedrībai jāceļ trauksme.

Likumsakarīgi, ka tik daudziem tieši šajā laikā rodas pārdomas par pārdošanos, lūk, manas http://bit.ly/a7qfNR

Man jau gan škiet ka tieši konformisms ir Latvijas lielākā nelaime. Neprincipialitāte, negodīgums, čiepšana… ir iezīdušies tautas prātos no padomju laikiem. Jo ļoti daudzi uzskata, ka piecītis ceļu policistam nav kukuļdošana, un to, nu nekādi, nevar saukt par korupciju, ka pateicība dakterim ir pati par sevi saprotama lieta, ka tualetes paīra ruļla atnešana no darba vietas nav zagšana, ka auto rindas apbraukšana sastrēgumā ir tikai tavas gudrības un veiklības pierādījums, ka izsmēķa nomešana apstādījumos ir pilnīgi dabiska , jo ir taču dienesti, kas tīra, ka atrasta maka piesavināšanās ir tikai konsekvence no laimīgā tā atrašanas brīža, ka apzīmēt mājas ar grafiti ir skaisti, un aplipināt visas durvis ar sludinājumiem ir tikai ērti utt. utj.
Un tāda ir lielākā daļa cilvēku. Diemžēl. Politiķi ir sabiedrības spogulis. Neviens cits kā mēs paši viņus ievēlam. Neviens cits kā mēs paši negribam zagli par prezidentu.

Kā zināms, Latvijas koru kultūras vislielākais uzplaukums bija Padomju pēckara gados. Kāds to gribētu norakstīt uz iekšējo tautas protestu. Varbūt. Bet varbūt tuvāk patiesībai bija L.Muktupāvela grāmatā “Brāli brāli”, kurā aprakstīja maestro Imanta Kokara fantastisko caursišanas talantu un labās attiecības Maskavā. Lai gan vakar kāds gudrs cilvēks man citēja Raini: “tīru mērķi nevar sasniegt ar netīriem paņēmieniem, jo tad arī mērķis kļūst netīrs”. Ej nu sazin, kā tad tur īsti ir. Šķiet, tomēr tas ir katra indivīda personīgās sirdsapziņas jautājums.

Kad pēc Vairas Vīķes Freibergas zvana Demakovai Nacionālajā teātrī, pēc vienas izrādes, tika noņemta luga, iestudēta pēc Grūtupa darba motīviem, latviešu sabiedrība to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu.
VVF taču atpalikušajā zemē spoži pārstāv Rietumu vērtības.
Jautājums, kas ir lielāka prostitūcija, pastāvīga kalpošana ārzemnieku interesēm vai cenšanās nodrošināt labus apstākļus savam mākslinieciskajam kolektīvam?

Janis. Isteniba jau ir tikai viena briviba, un ta ir iekseja, no kuras izriet viss parejais, un vina vai nu ir, vai vinas nav, tas ari viss. Ja sakam runat…pazaudet darbu, lidzcilveki pazaudes darbu u.t.t., tatak vinas nav. Un ja vinas nav, tad neka vairak ari nebus…Imanta Kalnina muzika un dziesmas bija tad, kad vinam ta bija…tagad, tagad neka(ne Imantdienu, ne dziesmu neka…). Un briesmigi to skatities tagad, kad vienigais, kas var draudet ir aiziesana ar mugursomu uz lidostu un teatra vai dzives uzbuvesana citur(un tas ir pats sliktakais variants). Skumji uz to noskatities…neka jau nebus, nekas nesanaks, mani nospiedis, tapat jau vini uzvares…verdziba, parasta dveselu verdziba.Un tad lai attaisnotos, sakam spriest, visiem japardodas, jo nez kurs tad labaks, kas perk vai kas pardodas, ta varesim attaisnot visu un vienmer. Noedusies, uzblidusi Karla Skalbes sala…bet kapec kokiem nav galotnes, un kapec debesis tik zemu? Varbut ta.

Raksta autors izstāsta situāciju kultūras vietu,pasākumu utt.sfērā.un viņam ir daļa patiesības.Es kā cilvēks,kam it kā šī galma pietuvināto māksla tiek radīta sen jau protestēju pret to,-vienkārši uz viņu neejot,neskatoties.Nav man tuvi ne Dailes teātra,ne Operas”žagarismi”.Tad jau labāk vienreiz gadā aizbraukt Eiropā dzirdēt Marissu Jansonu,Garanču U.C,nekā katru dienu pārmaksāt par darbiem,kurus slavināt spēj tikai paši galma pietuvinātie.

Atbildi uz Artūra jautājumu personiski man deva ugas_skulmes komentārs.
Latvijas sabiedrībā daudzkārt svarīgāks par pateikto ir tas, ko kādreiz ir domājis, darījis, kam ceļu pārskrējis utt. teicējs, “protestētājs”, iebildējs… Manuprāt, labas idejas un lietas ir jāuzklausa, vai tās pauž Lembergs, Hermanis, Veidemane, Grūtups vai Vaira. Cits ir jautājums, vai visiem var ļaut tās realizēt, bet uzklausīt un apspriest… Pie mums svarīgāk ir noriet personību: vēloties pielabināties, iztapt vai vienkārši “Būt Pret!”
Padrūmi ir tas, ka domubiedri būtu, bet tikai pie kafijas tases. Man nez kālab šķiet, ka tikai tagad mēs jūtam inteliģences izravēšanas sekas, kas mums ir trāpījušās 20. gadsimtā. (Nupat – strādājot – fonā noklausījos vakardienas LNT debates. Es nevarēju iedomāties, ka manis personiski pazīstamie Observatorijas aktieri var runāt TIK atgremojoši un klišejiski… Un nedomāju, ka cīņa ir galā…)

Un, ja cilvēks to ir spiests darīt, lai panāktu ko labu ne tikai savai karjerai, bet, līdz ar to, arī savam kolektīvam, diezin vai viņu par to var nosodīt, sistēma tāda, kā padomju laikos – gribi ko panākt, stājies partijā
– – –
Ja būs pietiekami daudz tos, kas ar savu attieksmi un uzvedību nesekos tevis nosauktajam principam, tad sistēma nestrādās. Bet nav jau.

Artūr, lai nu kurš par to runātu… Atceries kaut vai, kā un kāpēc radās Tavs saulkrastos.lv. Atceries, kāpēc pats pēkšņi nolēmi kļūt par Saulkrastu domes deputātu.

Es par šo tēmu esmu rakstījis jau ļoti, ļoti daudz, bet īpašu atsaucību tā arī neguvu. Atslēgvārds ir principi. Pareizāk sakot – to trūkums. Vienkārši nožēlojami, ka arī t.s. “kultūras cilvēki”, kuriem būtu jārāda piemērs, pārdodas. Tādā ziņā cepuri nost Hermanim, ka viņš, rēķinoties, ka viņa vārdos ieklausās un tie izsauc plašu rezonansi, pasaka, kā te viss notiek.

īstenībā, mākslinieku “pārdošanās” ir tikai atsevišķs gadījums no sistēmas, kas Latvijā nodibināta.
Ja tev nav kādas ietekmīgas partijas “aizmugure”, tu nevari īstenot nevienu projektu, lasi cik tas valstij būtu izdevīgs, nevari dabūt nevienu labu amatu valsts sektorā, pat, ja tu esi tam visādā ziņā piemērots, utt., tā tas ir pilnīgi visās sfērās.
Un tāpēc “pārdodās” ne tikai mākslinieki, bet, daudzi citi arī.
Tikai, tie mākslinieki tā labāk redzami.
Un, ja cilvēks to ir spiests darīt, lai panāktu ko labu ne tikai savai karjerai, bet, līdz ar to, arī savam kolektīvam, diezin vai viņu par to var nosodīt, sistēma tāda, kā padomju laikos – gribi ko panākt, stājies partijā.
Cita lieta, visos laikos bijuši cilvēki, iekšēji brīvi, kuriem nebija pieņemami nakādi kompromisi, tādi, kā Hermanis, kuri, pateicoties savam talantam, iztika arī bez tā visa, un, arī viņus nevar nosodīt par to, ka viņi nosoda tos, kas spēlē pēc sistēmas noteikumiem.