Brāķim sabiedrība netic

Jaunais Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis par to, kā uzlabot tiesu kvalitāti

Satversmes tiesas tiesneša amatā Saeima 22.decembrī apstiprināja līdzšinējo Augstākās tiesas tiesnesi Jāni Neimani (40). Šim amatam viņš izvirzīts no tiesnešu vidus. Atklātā intervijā “Ir”, kas notika vēl pirms balsojuma Saeimā, tiesnesis neslēpj savu viedokli par problēmām tiesu varā.

Kā ir — vai jums nav ierobežojumu pirms Saeimas balsojuma paust savu viedokli par būtiskiem jautājumiem?
Domāju, ka nē — es neesmu no bailīgiem cilvēkiem. Ir savas robežas, nevaru komentēt lietas, kuras var nākties nākotnē izskatīt par konkrētiem kāzusiem, bet kopumā nejūtos bailīgs, ka nevarētu runāt līdz balsojumam.

Man nav pašmērķis iegūt kādu noteiktu posteni, jo tiesneša dienests ir dienests. Tas nozīmē, ka tu esi kā valsts karavīrs. Ja augstākā virspavēlniecība sūta, tad ej un dari to darbu. Tiesneši izvirza, tālāk deputātiem ir iespēja balsot par vai pret. Katrā gadījumā izvirzīšanas procesu jau pavadīja visādas baumas, spekulācijas.

Ar kādām?
Ja kādam citam kandidātam Satversmes tiesas tiesneša amatam Tieslietu padome deva savu jāvārdu bez kādām garām diskusijām, tad attiecībā par mani bija ilgāka lemšana aiz slēgtām durvīm. Kādi iemesli, to neviens nestāsta.

Pieņemu, ka viens no iemesliem — esat diezgan atklāti kritizējis to, kā strādā tiesu sistēma. Kāpēc jums šķiet, ka tas nenotiek efektīvi?
Es neteiktu, ka būtu kritizējis tiesu sistēmu vai tiesnešus. Drīzāk esmu saskatījis lietas, kuras vienkārši nevar neredzēt. Es arī Universitātē studentiem mācu ņemt Augstākās tiesas spriedumus vai jebkurus tiesas spriedumus un analizēt. Mēs bieži vien kritiski vērtējam tos un es viņiem mācu — meklējiet, vai varat tam piekrist vai nē, nevis akli sekojiet.

Attiecībā par tiesu sistēmu ir vairāki elementi, kas lec ārā no tā vispārējā pozitīvisma. Piemēram, parasti sabiedrība vērtē tiesu sistēmu pēc lietu izskatīšanas ātruma, pēc kādām negācijām, kas izskan presē par tiesnešiem vai kādu izšķirtu lietu. Ne vienmēr ir taisnība tam uzburtajam sliktajam tēlam. Bet ir daudzas lietas, ko varētu darīt labāk, citādāk, veiksmīgāk.

Piemēram, es saskatītu, ka tiesnešu vidū nepieciešams ieviest rotāciju — paņemt šo personāla motivācijas un attīstības instrumentu, kāds ir civildienestā un privātajā sfērā, ka arī tiesnesis no Augstākās tiesas var gadu praktizēties, teiksim, Satversmes tiesā. Vai rajona vai apgabaltiesas tiesnesis. Šobrīd tā nav.

Ja runājam par lietu izskatīšanas ātrumu, ir tāds Eiropas tieslietu sistēmu izvērtējums, ko arī bija pamanījusi un akcentēja Valsts prezidenta Tiesiskās vides pilnveides komisija. Tur parādās interesanta lieta, ka Igaunijā un citās Eiropas valstīs par tiesu sistēmu maksā līdzīgu summu, bet rezultāts — izskatīto lietu daudzums uz vienu iedzīvotāju — ir lielāks. Šie rādītāji liecina, ka darba ātrums un darba veids mums ir neefektīvāks kā citur.

Kā tīri praktiski to redzu? Piemēram, ja tiesas process kādu iemeslu dēļ nenotiek, tad atlikto lietu ieliek pašās rindas beigās — pēc septiņiem, astoņiem mēnešiem. Rezultātā ir ļoti izdevīgi novilcināt tiesas procesu — atliekot vienu lietu, tu iegūsti astoņus mēnešus un atkal un atkal. Lietas dalībnieki bieži vien to izmanto arī negodprātīgi. Manuprāt, problēma ir tajā, ka tiesnesis saliek lietas ļoti cieši vienas nedēļas ietvaros un rezultātā viņam nav nedēļā vairs «loga», kur ielikt atlikto lietu tuvāk, nevis pēc astoņiem mēnešiem. Tas arī ir ļoti neefektīvi no darba viedokļa – skatīt lietu un pēc tam atgriezties pie tās pēc astoņiem mēnešiem, kad esi jau aizmirsis, par ko bija stāsts.

Tātad tiesās izskatāmo lietu termiņi ir krietni par garu?
Tieslietu ministrija cenšas rādīt visu pozitīvā gaismā, ka vidējais rādītājs ir uzlabojies, bet tas nav drošs rādītājs. Es zinu vairākas civillietas un krimināllietas, kurās tiesas sēde nav notikusi gadu, divus. Lieta pirmajā instancē atrodas trīs, četrus gadus un tā nebūt nav kaut kāda skaļa lieta. Vienkārša. Tādi gadījumi sabojā visu priekštatu par kopējo situāciju.

Ko vajadzētu darīt?
Darba fronte ir tik plaša, ka to nevar pateikt vienā teikumā. Viss sākas ar tiesnešu atlasi. Kādu cilvēku paņemam par tiesnesi, kā viņu izvēlamies. Šobrīd izvēles process ir tāds, ka tiek izsludināts konkurss. Kas vēlas, piesakās. Tieslietu ministrija vērtē kā ļoti pozitīvu rādītāju, ka ir konkurence, ka uz šo vakanci piesakās, piemēram, 30 cilvēki. Tajā pašā laikā ne jau visi, kas piesakās, objektīvi vispār der tiesneša amatam un ir piemēroti. Pieņemsim, ka no šiem 30 cilvēkiem derīgi ir pieci, bet konkrētajā atlases procesā tiek atlasīts viens kandidāts. Tad viņš tiek nosūtīts stažēties noteiktu laiku kādā tiesā, tad ministrijā, tad Tiesu administrācijā.

Šajā stažēšanas laikā viņš varbūt uzrāda labu rezultātu, bet citreiz ne visai, taču problēma ir tāda, ka laiks iet un tā vakance visu laiku stāv brīva, bet tiesai vajag darbarokas. Un tad ir tā, ka stažēšanās perioda beigās faktiski esi kompromisa priekšā — vai nu ņemt to cilvēku un viņš strādā kā tiesnesis, vai sāc visu procesu no jaunu. Un visbiežāk ir tā — ai, paņemsim cilvēku un gan jau darbs viņu iemācīs. Iedomājieties šo situāciju — tu aizej pie zobārsta, kur zobus labo students, kurš paņemts ar domu — gan jau viņš iemācīsies praksē.

Nākošā problēma ir tāda, ka tiesnesis, sākot pildīt savus pienākumus, saņem dažādas sarežģītības pakāpes lietas. Jautājums, vai mēs gribam, ka nesen studijas pabeidzis zobārsts veiktu mums protezēšanas operāciju? Visticamāk, nē. Mēs tomēr gribētu, ka būtu kāds nopietnāks.

Nākošais — kvalifikācijas vērtēšanas sistēma. Jau toreiz, kad to ieviesa, es minēju, ka nebūs sagaidāmi kādi revolucionāri rezultāti, lai no tiesu sistēmas izvītrotu tiesnešus, kuri nezina tiesības, kuri ļoti bieži kļūdās. Mēs to redzam. Vienīgais rezultāts, ar ko lepojas [ka ir izslēgta rupjas kļūdas pieļāvusī] tiesnese, kura rīkojās kontroversāli, iespējams, veselības problēmu dēļ, nevis savu zināšanu vai prasmju dēļ. Tas ir vienīgais sasniegums.

Vairāk neviens gadījums nav bijis?
Nē. Pārējie ir paši atstājuši amatu vai kā, bet nav neviens par ilgstošu aplamu spriešanu no tiesas dienesta izsvītrots. Problēma ir tajā, ka tiesnesi par viņa kļūdām ir ļoti grūti nosodīt. Jurisprudence ir tāda zinātne, kur katrs var teikt — man ir viedoklis un es varu pamatot, kāpēc šim viedoklim ir tiesības pastāvēt. Tas, ka manu nolēmumu augstāka instance atceļ, nenozīmē, ka mans viedoklis būtu nederīgs un to tad bieži vien sabiedrībai stāsta. Protams, sabiedrība tam nevar piekrist. Tajā pašā laikā arī Augstākās tiesas tiesneši kļūdās.

Bet vēl ir solis pirms kvalifikācijas un pirms atlases – kādi cilvēki iegūst augstāko juridisko izglītību. Šobrīd beidzot jautājums ir sakustējies, tiks ieviests vienotais juridiskais izglītības eksāmens, jo tā situācija ir dramatiska — katra augstskola, kura vēlas nopelnīt naudu, atver juridiskās izglītības programmu. Šīs studijas ir sabiedrībā pieprasītas, jo jurists tiek vērtēts augstu kā sabiedrības elites daļas pārstāvis, bet prasības un to izpilde ir katras augstskolas ziņā. Loģiski, ka augstskola neatskaitīs studentus — pirmkārt, viņi maksā par šīm studijām naudu un, otrkārt, ja augstskola izvirzīs bargākas prasības, studenti vienkārši pāries uz citu augstskolu.

Kā varētu uzlabot tiesnešu atlasi?
Mans priekšlikums ir ļoti vienkāršs — jau šobrīd to var ieviest. Pirmkārt, tiesnešu amata kandidātu rinda. Tāpat kā zvērinātiem notāriem. Tu nevari nokārtot eksāmenu un uzreiz kļūt par zvērinātu notāru, vispirms ir jāpraktizē šajā sfērā kā palīgam. Otrkārt, pat tas nedod tiesības uzreiz iestāties par zvērinātu notāru, jo ir jābūt vakancei. Ja ir vakance, tad tiek izvēlēts no kandidātiem, kas ir nokārtojuši šo eksāmenu.

Tiesās būtu nepieciešama līdzīga sistēma. Tie, kas vēlas kļūt par tiesnešiem, nokāro eksāmenu un gaida, kad atvērsies attiecīgā vakance. Tajā laikā viņi var strādāt par valsts iestādes juristu vai par zvērinātu advokātu, notāru un citādi. Vastij tad ir zināms kandidātu saraksts, no kā izvēlēties. Tas kļūst prognozējams, plānojams.

Vēl būtiska lieta — tiesnešu palīgi būtu tāda daudzsološa kategorija, kurus varētu ņemt par tiesnešiem, bet ne visus, protams. Ieguvums ir tajā, ka tiesneša palīgs ir novērots ilgākā laika posmā — viņš gadu vai divus strādā vienā tiesā, tad viņam ir iespēja rotēt uz augstākas instances tiesu līdz pat Augstākajai un tad, piemēram, pēc pieciem septiņiem gadiem valsts viņu ir novērojusi un zina, ko no viņa sagaidīt.

Pašreizējā sistēma ir bīstama ar to, ka par tiesnesi var kļūt zinošs jurists, bet psiholoģiski nederīgs kandidāts. Piemēram, viņš var šo varu sākt izmantot neadekvāti — savus kompleksus, savas dzīves problēmas projicēt uz cilvēkiem, kas nāk tiesas zālē. Ir bijuši tādi gadījumi, kur par tiesnešiem sāk strādāt cilvēki, kas uzrāda ļoti labus rezultātus eksāmenā, bet tālāk strādā briesmu lietas. Ir labi, ka viņi bija apstiprināti uz pārbaudes laiku. Tāda sistēma jau pastāv tepat pāri Baltijas jūrai — Zviedrijā. Vienkārši aizbrauciet un paņemiet.

Kāpēc tiesu sistēmas problēmas, kas ir zināmas, tomēr velkas uz priekšu jau gadiem?
Piemēram, cēlonis tam, ka tiesnesis nesastāda spriedumu gada laikā, ir meklējams pašā sākumā — izglītībā, atlasē. 

Tālāk jautājums par darbu. Jaunam tiesnesim, kurš nesen sācis darbu, iedod tikpat sarežģītas lietas kā desmit, piecpadsmit gadus strādājušam tiesnesim. Redzam, kas notika Zolitūdes krimināllietas izskatīšanas kontekstā. Es nezinu par šo procesu detaļās, bet sabiedrība uzdod jautājumus — kāpēc tā? (Sagruvušās Maximas kriminālprocesa iztiesāšanu vada tiesnesis Erlens Ernstsons, kurš lietas uzticēšanas brīdī amatā bija nostrādājis tikai pusotru gadu un no viņa iepriekš izskatītajām krimināllietām puse bijusi par sīkiem noziegumiem, piemēram, zeķubikšu vai alkohola zādzību veikalā. Šāda sastāva izvēle raisīja jautājumus par tiesas kompetenci tik sarežģītā kriminālprocesā, kurā apsūdzētos pārstāv Baltijas labākie advokāti — red.) 

Te nonākam pie nākošā jautājuma, kas raksturo Latvijas tiesu sistēmu — cik zinoši un apmācīti ir tiesu priekšsēdētāji. Tiesu priekšsēdētāju izvēlas tieslietu ministrs, tas notiek administratīvā kārtā. Ir jāsaprot, ka ne visi tiesneši, kuri ir profesionāļi, var būt vadītāji. Tagad redzam, kas notika ar Zemgales priekšpilsētas tiesu, kur tiesas priekšsēdētāja [Daina Treija] atkāpās no amata un tagad tiesu apvieno ar citu, kur savukārt priekšsēdētāja [Aija Orniņa] turēta aizdomās par noziedzīgiem nodarījumiem. Faktiski Pārdaugavas (un iepriekš arī Jūrmalas tiesas) apvienošana notiek, lai kaut kāda mērā šo šmuci sakārtotu.

Runājot par spriedumiem, kā jūs kopumā raksturotu tiesu darba kvalitāti? Kur ir vājās vietas?
Kvalitāti parāda viens statistikas rādītājs. Tiesu informatīvajā sistēmā var redzēt, ka aptuveni 20—25% nolēmumi tiek atcelti vai grozīti augstākās tiesu instancēs. Tas nozīmē, katrs ceturtais, piektais nolēmums tiek mainīts. Es teiktu — tas ir stipri, stipri daudz. Tas ir ļoti nestabili. Tāpēc arī ir tā, ka tiesneši grib, lai mūs atzīst, godā un respektē sabiedrībā, bet, ja katrs ceturtais vai piektais darba rezultāts ir brāķis, tad gribēt mēs varam, bet sabiedrība teiks — nē, mēs tam neticam.

Kāds ir brāķa cēlonis — nezināšana, muļķība, iespējams, korupcija?
Es varu teikt tikai par tiem nolēmumiem, ko esmu pats lasījis, kas nonāk izskatīšanā ar sūdzībām Augstākajā tiesā. Es teiktu — tā varētu būt steiga, zināšanu trūkums.

Problēma ir tāda, ka mums Latvijā nav juridisko zināšanu par daudziem tiesību jautājumiem. Mums šķiet, ka zinām, bet bieži vien juristi, tiesneši pamatjautājumus tā īsti un droši nepārvalda. Un tas cēlonis — mums nav juridiskās zinātnes. Juridiskā literatūra Latvijā parādās viena, divas, trīs grāmatas gadā. Tas ir absolūti nepietiekami. Iedomājieties medicīnā — viena, divas, trīs grāmatas gadā.

Piemēram, igauņi, lai šo zināšanu trūkumu kompensētu, sākotnēji Vācijas likumus vienkārši pārņēma un pārtulkoja. Kāpēc? Lai varētu izmantot vācu juridisko literatūru tiešā veidā. Latvijā tā nav, mēs esam centušies kaut ko savilkt, sazobēt ar Eiropas juridisko domu, bet ir liels trūkums. Līdz ar to praksē ir redzms — tiesnesis ir domājis, bet viņam ir bijis grūti pateikt [argumentus]. Un tad tu atšķir Vācijas juridisko literatūru un tur ir atbilde, tā pamatkoncepcija jau sen ir pateikta pirms gadiem piecdesmit. Tā mums trūkst.

Labi, un kā ir ar korupciju, attieksmi pret likuma pārkāpumiem? Mēs atceramies, kā Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs nelikumīgi rīkojās ar šatata vietām un algām, atceramies šoruden atstādinātās Rīgas Kurzemes rajona rajona tiesas priekšsēdētājas Orniņas lietu, Rīgas apgabaltiesas tiesneses Bērziņas kukuļošanas lietu.
Par Orniņas lietu es tā nevaru teikt, jo tās ir aizdomas. Protams, diezgan spēcīgas, ja reiz ģenerālprokurors ir devis piekrišanu. Bet kas attiecas uz citām lietām… Es esmu domājis par [kukuļņemšanā pieķerto un notiesāto tiesnešu] Poļikarpovas, Tāleres gadījumu — kāpēc cilvēks – jurists, profesionālis ir gatavs samainīt sevi sīknaudā par sabiedriskā transporta bezmaksas braukšanas kartiņu, kapēc? Vai, piemēram, kukulis 7000 vai 9000 apmērā? Jo būtībā tas naudas lielums pat nenosedz gada algu, pat nerunājot par sīkākām summām.

Kāpēc cilvēks ir gatavs sevi samainīt sīknaudā? Ir cilvēki, kuri pakļaujas savām sīkajām vajadzībām. Savulaik lasīju, šķiet, žurnālā “Ir”, kādas agrāk bija čekistu darba metodes. Tās bija vērstas uz to — atrast sabierībā cilvēkus, kuriem ir kādas sīkas vajadzības. Piemēram, viņš vēlas aizbraukt paslēpot uz Karpatiem vai vēlas redzēt Padomju Čehiju, Kārļa tiltu. Tad viņam lūk, iedod šo iespēju, pretī lūdzot pakalpojumu. Bija arī padomju laikā, kas tam nepiekrita un norobežojās no šāda labumu piešķiršanas — palika, kā mēdz teikt, muļķi, autsaideri, dīvainīši. Man šķiet, katrā laikmetā ir vienmēr cilvēki, kuri diemžēl ir gatavi samainīt sevi sīknaudā.

Bērziņas kundze ņēma mazliet vairāk, lai gan es nezinu, vai tā arī nav sīknauda. Te ir nākamais jautājums — kā jūs vērtējat iznākumu, ko ir beigusies tiesneses Bērziņas un uzņēmēja Gulami kukuļdošanas lieta iepretim bargajiem sodiem, kādus par kukuļņemšanu piesprieda Tālerei, Poļikarpovai?
Redz, likumdevējs nosaka iespējas vienoties ar apsūdzētajiem. Jautājums ir par to, vai prokurors uzskata, ka viņš var pierādīt to lietu un tā [tiesā] neizgāzīsies.

Tas arī ir jautājums par to, kādi cilvēki — cik kvalificēti un cik drosmīgi — strādā prokuratūrā. Mēs parasti visu fokusu vēršam uz tiesnešiem, bet fokuss būtu jāvērš arī uz prokuratūru. Piemēram, kapēc prokuratūrā kriminālprocesu ierosina vienmēr tikai pēc personas iesnieguma, kaut gan likumā ir rakstīts — arī tad, ja prokurors redz, ka notiek nelikumības. Viņš nerīkojas. Pieņemu, ka prokurora atbilde – vismaz neoficiāli ir teikts, ka neviens negrib sev lieku darbu uzņemties. Bet, pag, tie ir tavi pienākumi! Tas nav lieks darbs. Un arī sabiedrība tad līdz ar to skatās — kas tas ir par dienestu, kas rīkojas tikai pēc iesnieguma?

Kad runājām par problēmām sistēmā, mēs runājām par kandidātiem, kādi tajā nonāk. Bet tur ir vēl virkne jautājumu — nenoliedzami nonākam pie tā, kāds ir šīs amatpersonas atalgojums. Atceros, kad rakstīju pieteikumu Satversmes tiesai par tiesnešu, prokuroru atalgojumu, bija publiski politiķu pārmetumi — jūs saņemat tik daudz salīdzinājumā ar skolotājiem, policistiem un vēl citām sabiedrības grupām. Jā, bet nav normāli, ka VID ģenerāldirektors saņem ievērojami vairāk nekā tiesnesis, kas viņa lēmumus kontrolē. Kaut kas nav kārtībā ar to. Mums saka — arguments ir tāds, ka mēs nevaram atrast šādu personu [VID vadītāja amatam]. Nu, tad varbūt visa atalgojuma sistēma nav īsti pareiza?

Nevar būt tā, ka deputātiem, ministriem atalgojums katru gadu mainās atkarībā no vidējā atalgojuma valstī, bet ir citas valsts dienestā esošas amatpersonas, kurām atalgojums nemainās. Tā ir sistēmiska kļūda. Mēs redzam, pie kādām sekām tas noved. Nav jau problēma dabūt juristus, kas kandidē uz tiesneša amatu. Svarīgākais ir dabūt tos labākos, perspektīvākos cilvēkus.

Tomēr atgriezīšos pie iepriekšējā jautājuma par korupciju. Mums ir tikko gadījums, kad tiesnese ir paņēmusi vairāk nekā 40 tūkstošus eiro un viņa faktiski tiek sveikā pat bez nosacīta soda. Kā sabiedrībai to vērtēt?
Manuprāt, sabiedrība pamatoti nevar pieņemt to, ka par būtiskiem mantiskiem noziedzīgiem nodarījumiem noteic mantisku sodu — jo [cilvēki] uztver to kā pārkāpuma samainīšanu pret to pašu naudu. Arī soda bardzība ir neadekvāta. Konkurences pārkāpumu lietās naudas sodi var sasniegt miljonus, bet nodokļu krāpšanās lietās nē.

Kukuļņemšana, korupcija ir līdzvērtīgi bīstams noziedzīgs nodarījums, bet, ja tur sods ir 10 tūkstoši eiro, tas sabiedrībā netiek uztverts kā audzinošs līdzeklis. Bet jāteic, ka sodu noteic tiesa, nevis tauta, tādēļ arī tiesnesim ir jāizvērtē un jāspēj pamatot katrs eiro — kāpēc viņš noteic tādu soda mēru. Ne vienmēr pūļa pieprasītais soda mērs ir adekvāts.

Prokuratūra tiesneses Bērziņas gadījumā atteicās no panta par kukuļa pieņemšanu un pateica, ka runa bijusi par piesavināšanos, vienlaikus pasakot, ka nav neviena, kura vietā piesavinājās. Tas ir normāli?
Dzirdot šo situāciju, es pie sevis pārdomāju, ka tas ir pirmajā acu uzmetienā dīvaini, jo tad jau faktiski ikviens kukuļņēmējs varētu teikt — es esmu piesavinājies priekš cita, bet nopratinot to citu, tas plāta acis un saka — es par to neko nezinu! Līdz ar to ikvienam kukuļņēmējam varēs inkriminēt tikai piesavināšanos. Es nespecializējos krimināltiesībās, bet kā sabiedrības pārstāvis es šeit pabrīnījos, tas ir dīvaini.

Vai tas ir normāli, ka mums nāk šādi dīvaini lēmumi?
Ja prokurors secina, ka tā ir piesavināšanās un tiesa tam piekrīt — tad tāds lēmums ir jārespektē. Tad tā ir vadlīnija arī turpmāk citiem tiesnešiem un prokuroriem teikt — re kur, mēs nevaram pierādīt kukuļņemšanu, te ir tikai piesavināšanās. Pozitīvais šīs lietas iznākums gan ir tas, ka negodīgs tiesnesis tomēr ir izslēgts no tiesu sistēmas.

Tas nozīmē, ka mums vairs Latvijā nebūs kukuļņēmēju?
Katrs tiesas nolēmums pieder pie tiesībām — veido, kādas Latvijā ir tiesības. Ne tikai rakstītās normas, ko izdod Saeima, bet tieši konkrētie tiesu nolēmumi. Tāpēc tiesnesim ir piešķirta milzīga vara — viņš pasaka, kas ir tiesības Latvijā, nevis Saeima, nevis Ministru kabinets. Patiesībā vislielākā vara valstī pieder tam, kurš kontrolē tiesnešus. Ja tu vari iespaidot tiesnesi, tev ir vislielākā vara valstī.

Kurš var iespaidot tiesnešus?
Tas ir tēlaini runājot, bet ja atceramies grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis”, mēs redzējām cilvēku, kuram ir vislielākā vara valstī. Ja tu vari ietekmēt tiesnesi, kurā virzienā un kā viņam jāatrisina lieta, tad visi viņu atzīst par ietekmīgāko cilvēku un iet pie viņa kārtot lietas.

Vai situācija ir mainījusies kopš tiem laikiem? Advokāti vairs neiet pie tiesnešiem sarunāt lietas?
Tas katrā ziņā ir mainījies — tas bija tāds ļoti kliedzošs gadījums, kad tiešām juristu vidē visi zināja… Varbūt arī citreiz, kā jau cilvēkiem patīk, piebūra lielāku oreolu, bet daļa notikumu bija patiesa. Norise, kāda bija atspoguļota [grāmatā publicētajos sarunu ierakstos] un kā tas realitātē notika, piemēram, Uzņēmumu reģistra lietās — viss sakrita. Tā, ka tas nav tikai gluži literārs darbs.

Tad jūs domājat, ka šobrīd ir daudz labāk un nekas tāds nav iespējams? Jo cilvēki jau nav mainījušies, liela daļa no varoņiem sēž turpat.
Nav tā, ka tā grāmata toreiz raksturoja, ka Augstākās tiesas tiesneši būtu pērkami, nebūt nē. Varbūt parādīja nelabā gaismā, ka atsevišķi tiesneši konkrētā lietā konsultējas par lietas rezultātu, bet ne tā, ka viņi saka — tu man atnesīsi tik un tik naudiņas un tad es pieņemšu tādu un tādu spriedumu.

Katrā ziņā es atceros to laiku, kad kāda tiesneša dzimšanas dienā Rīgas apgabaltiesā tiešām stāvēja advokātu rinda ar dāvaniņām. To esmu pats savām acīm redzējis. Tādi laiki, manuprāt, ir aizgājuši pagātnē.

Patiesībā tas ir ļoti traģiski, ka laiku pa laikam nākas atbildēt uz jautājumiem par negodīgu rīcību tiesas spriešanā. Šie atsevišķie gadījumi samazina tiesas leģitimitāti, uzticēšanos un līdz ar to tiesas sprieduma akceptu sabiedrībā. Bez tā tiesas darbs ir apgrūtinošs. Pirmkārt, tiesas nolēmumus nerespektē, otrkārt, tiesneša dienestā atturīgi iesaistās tie, kuri būtu ļoti piemēroti tiesneša darbam. Vienlaikus es ticu, ka lielākā daļa tiesnešu pilda savu dienestu godprātīgi un ar vislielāko pašatdevi.