IR

Politika

Orientieri demokrātijas atveseļošanas ceļā 4

     Nepieļaujami, ka mūsdienu sabiedrībā joprojām tik  daudz ļaužu turpina ciest sāpes, pārdzīvo nelaimes un traģēdijas, tā arī neapzinoties sociālo slimību patiesos cēloņus, nemēģinot iedziļināties un noskaidrot  problēmu izcelsmi, neatlaidīgi un spītīgi, bet daudzreiz arī veltīgi mēģina pielāgoties realitātei. Slēdz kompromisus ar savu sirdsapziņu, zaudējot lielāku vai mazāku daļu no savas cilvēcības. Redzot apkārt notiekošo, balstoties uz savu sūro dzīves pieredzi, bieži baidāmies atklāt savas ilgas pēc mīlestības, labestības, patiesās jūtas slēpjam dziļi sevī, neuzticoties viens otram, neticot godīgumam, garīgumam, nesavtībai, kļūstam liekulīgi un ļauni. Rezultātā pat pašiem sevī kļūst grūti rast, apzināt un īstenot iedzimto cilvēcību. Vai tad tiešām modernajā laikmetā ir kļuvis tik grūti būt Cilvēkam?!
Ajax-loader Human_-large
ervinsc 4.janvāris 2017 21:48

          Kāpēc joprojām nespējam vai arī nemēģinām rast atbildīgos antihumānismā, pieļaujam, ka pie varas nokļūst un turpina to saglabāt nekompetenti vadītāji, avantūristiski politiķi?!

          Paliekot savas stereotipiskās domāšanas važās, šablonisko pasaules uzskatu un aizspriedumu gūstā, aprobežojoties ar visgudri augstprātīgu, nereti aiz eksperta maskas noslēptu, ciniski bezkaislīgu prātuļošanu, tiek turpināta destruktīva spriešana, interpretēšana un komentēšana par to, kā izskaidrot un reaģēt uz dažādu politiķu un valsts vadītāju izrīcību, lēmumiem, avantūrām, t.i., kā cīnīties ar sekām. Bet kas tad būtu darāms, lai reāli stiprinātu esošos demokrātijas institūtus un radītu nepārvaramas barjeras savtīgiem neliešiem un karjeristiem, ambicioziem, bet varas necienīgiem cilvēkiem nonākt pie valsts varas stūres?

          Lai veiktu kaut pirmo pussolīti uz izeju no pašreizējās iluzorās demokrātijas strupceļa, pietiktu jau ar to vien, ka iesākumā tiktu apzināts (plašas tautas aptaujas ceļā) sabiedrībā cienījamu, kompetentu, garīgi nobriedušu, ar izcilu morāli apveltītu personību loks, ar kuru spēkiem un viņu uzraudzībā varētu tikt izstrādāta stratēģija valstij īpaši aktuālo un svarīgo problēmu atrisināšanai. Šāds, sava veida neatliekamās darbības plāns būtu jānodod atbildīgo valsts varas struktūru rīcībā tā sistēmiskai, mērķtiecīgai un pakāpeniskai realizācijai dzīvē visas tautas interesēs.

          Nedrīkst, ir pat noziedzīgi turpināt amorālu politiku, kura ved uz humānisma vērtību degradāciju, to iznīcību. Nedrīkst arī krist apātijā, noliegt cilvēcisko būtību, savā izmisumā un dzīves piepildījuma meklējumos  ļauties ekstrēmisma vai totalitārisma vilinājumam, bet neatlaidīgi jāmeklē konstruktīvi risinājumi, modinot tautas apziņu un  iniciējot kolektīvo saprātu. Beidzot jāapzinās, jāsaprot, ka, pirms prasīt no citiem, jāievieš kārtība pašam savā mājā, savā vērtību orientācijā, motivācijā, morālē. Un šeit par efektīvu līdzekli var kalpot sociālās identitātes pase: SIP (sk. “Kā pārvarēt mazspējas sindromu un nepakļauties demagoģijai&populismam” : http://ceihners.blogspot.com/ ). Mērķtiecīgi pašattīstoties, pilnveidojot sevi kā personību, mēs darām labāku sabiedrību, savu tautu un arī pasauli, kurā dzīvojam.

          Vēsturiski ilgstošā, nepārtrauktā dzīve cilvēka personības vispusīgai attīstībai neatbilstošos apstākļos novedusi pie tā, ka mūsdienu sabiedrībā tikai relatīvi neliela cilvēku daļa ir progresīvi domājoši, kuri spējīgi prognozēt nākotni, organizēt un vadīt efektīvu reformu īstenošanu dzīvē. Tieši SIP varētu būt tas instruments, ar kura palīdzību iespējams sekmīgi rast šāda tipa personības. Tā dodot iespējas šiem cilvēkiem realizēt savu potenciālu visas sabiedrības labā, mūsu laimīgas nākotnes vārdā.

          Tad vairs nebūs veltīgi jāizšķiež sava enerģija pašaizliedzīgai, bet bieži vien mazrezultatīvai cīņai ar oligarhu un ierēdņu patvaļu, ar uzņēmējdarbības vides nesakārtotību, ar sadzīves neizdarībām. Tad arī vairs nevajadzēs savu intelektu un sirdsdegsmi veltīt, savu vitālo spēku upurēt valsts spēka struktūru provocējošām, marginālām demonstrācijām, kuras, nerazdamas tautas masu atbalstu, ir viegli pakļaujamas drakoniskām varas  represijām. Tad arī sapratīsim, apzināsimies, ka veltīgu protestu, stūrgalvīgas un mazefektīvas cīņas ar esošās valsts pārvaldes pastāvīgi atražotajām nejēdzībām un  sociālajām disproporcijām vietā pareizāk un nesalīdzināmi optimālāk savu intelektuālo potenciālu izmantot, savus spēkus un enerģiju virzīt, lai nepieļautu nelietīgu, neprofesionālu ielikteņu, gadījuma cilvēku nonākšanu valsts varas institūcijās.

          Tas patiešām ļautu reāli atrisināt šodien tik ļoti aktuālās demokrātijas atveseļošanas un nostiprināšanas problēmas, nodrošinātu tautvaldībai atbilstošus apstākļus, kad cilvēki paši veido un darbojas publiskās varas struktūrās, sistēmiski un efektīvi kontrolē un uzrauga to darbību, objektīvi izvērtē darbības rezultātus, nepieciešamības gadījumā veicot atbilstošas korekcijas.

          Jau par nelabu tradīciju kļuvusi ksenofobiskā tieksme meklēt  ienaidniekus savu nedienu un neveiksmju attaisnošanai, tā arī nemēģinot vai nevarot nodalīt patiesību no meliem, nespējot ieskatīties sevī, savā apkārtnē, apzināt cēloņsakarības, kritiski izvērtēt dzīves pozīciju, savu rīcību un tās sekas. To nedarot, turpinām slimot ar vēstures amnēziju, pakļauties cilvēktiesību profanācijai,   slīkt morāles pagrimumā, tā nonākot dzīves strupceļā un atkal radot jaunu sociālo nelaimju, traģēdiju neatvairāmas atkārtošanās draudus.

          Aplamā  sevis noniecināšana par nevarīgu, mazu cilvēku, atzīšanās savā šķietamajā vājumā (it kā “mazāk zināsi – mierīgāk dzīvosi”), nespējā ietekmēt varu,  noved pie sociāli kaitīga, bet sistēmas iepotēta ieraduma teatralizēti organizētas balsošanas veidā nodot savas kā tautas pārstāvja tik vērtīgās pilnvaras bieži vien negodīgu karjeristu, savtīgu partiju ielikteņu un kapitālā balstītu subjektu rokās. Tā kārtējo reizi naivi noticot, ka šādā ceļā ievēlētās personas (kurām taču vajadzētu būt gudrākām, godprātīgākām, zinošākām par ierindas vēlētāju) attaisnos viņu uzticību, atrisinās sasāpējušās problēmas, spēs pieņemt lēmumus visas tautas interesēs.

          Uzticot savus likteņus varai, kurai šāda paļāvība vajadzīga tikai pašu inscenētu vēlēšanu procesā, esam un būsim arī turpmāk spiesti samierināties ar apkārt notiekošo, faktiski zaudējot atgriezenisko saikni ar varas pārstāvjiem, tā arī nespējot uzraudzīt un ietekmēt viņu rīcību. Turpinot ticēt propagandas kultivētajām puspatiesībām, pakļaujoties demagoģijai un populismam, necenšoties samērot darbu un vārdu atbilstību, pieņemot izdomātus attaisnojumus, viltus argumentus par patiesībai atbilstošiem, savā aprobežotībā  kļūstam par nevarīgiem, varai pakļautiem cilvēkiem, par viegli manipulējamu un savu patieso demokrātisko rīcībspēju zaudējušu elektorātu. Un tādēļ jau arī esam tur, kur esam! Tas viss norāda uz neatliekamu vajadzību, izmisīgu nepieciešamību reformēt līdzšinējo valsts varas sistēmu, ņemot vērā arī šeit izklāstītās iniciatīvas.

          Neskatoties uz izvirzīto priekšlikumu konstruktīvo raksturu, tomēr daudziem var arī nepatikt asi atmaskojošais un politiski netolerantais tēmas izklāsts. Bet tikai atverot ļaužu acis un prātus, saucot lietas un darbus to īstajos vārdos, sniedzot iespējami objektīvāku situācijas raksturojumu un  vērtējumu, ir panākams reāls esošo sociāli ekonomisko problēmu risinājums, izvairīšanās no humānās katastrofas! Turklāt šeit piedāvātais demokrātijas atveseļošanas ceļš ir evolucionārs, nevis kāds dramatiski revolucionārs eksperiments, kas  draud ar masu upuriem un jaunām ļaužu traģēdijām.

          Ticu un esmu pārliecināts, ka ne visai tālā nākotnē cilvēces līdz šim pārdzīvoto laikmetu nākošās paaudzes apzīmēs kā civilizācijas tumšos laikus, vardarbības un nebrīves gadsimtus.

          Šobrīd no lasītāja ir nepieciešama tikai ieinteresēta vērība un no tās izrietoša izpratne, lai uztvertu SIP iniciatīvu kā instrumentu, ar kura palīdzību iespējams attīstīt un pilnveidot esošos demokrātijas institūtus, radīt tautvaldības prasībām atbilstošu sociālo vidi. Šāda ieinteresētība varētu motivēt pārmaiņu alkstošās, sociāli aktīvās personības atbalstīt autoru tā nesavtīgajos centienos sagatavot šāda tipa pases demoversiju (turklāt, sākumā sev pašam). SIP idejas iniciators ir arī apņēmības pilns savu iespēju robežās uzņemties SIP izstrādes finansēšanu. Vai tad joprojām ir vēl kādi šķēršļi iniciatīvas eksperimentālai īstenošanai?! Droši vien tikai iesūnojušais konservatīvisms, no savas aprobežotības izrietoša vienaldzība, neizpratne, ignorance, konformisma dominance.

                    Ervins Ceihners, Dr.oec

 

 

Ieteikt šo rakstu? Jā(0)

Populārākie viedokļi

kaspars712 Citāts: "pietiktu jau ar to vien, ka iesākumā tiktu apzināts ... sabiedrībā cienījamu, kompetentu, garīgi nobriedušu, ar izcilu morāli apveltītu personību loks,..."
Var jau mēģināt apzināt, tikai nāktos viņus meklēt ne starp zināmiem un populāriem ļaudīm, jo ... par zināmiem un populāriem cilvēki tiek padarīti, ja viņu rīcība vai cita būtība ietilps padarītāja plānos. Privātos uzņēmumos, vadošajiem amatiem cilvēki tiek izvirzīti, ja viņu viedoklis un prognozējamā rīcība atbilst īpašnieku interesēm. Gluži tāpat arī valstī. Ja nebūsi prognozējams - mierīgā ceļā "pie kloķiem" netikt.
Radius_box_plus Radius_box_minus 2 ATBILDES  ATBILDĒT  6.janvāris 2017 11:43
ervinsc Tāpat kā jebkurš no mums – arī tauta ir jāpieņem gan ar tās pozitīvajām, gan arī negatīvajām īpašībām.
Mēs visi dzīvojam sabiedrībā, kurā ir iespējams iepazīt citam citu ne tikai ar TV starpniecību. Tādēļ galvenais - ir vienoti un mērķtiecīgi rīkoties, nekādā ziņā nesamierinoties ar skarbo īstenību un turpinot gausties par savu individuālo mazspēju.
Radius_box_plus Radius_box_minus  ATBILDĒT  7.janvāris 2017 19:45

Skatīt visus viedokļus → Pievienot viedokli →

Rounded_image_box_gray

ervinsc

Ieteikt:
Share-twitter Share-draugiem Share-facebook Add-rss-trans

Categories Kategorijas Skatīt visas kategorijas →

Vēl par šo tēmu

Citi šī autora ieraksti Skatīt visus →