IR

Personīgie Blogi

Par ciešanām un Dieva sodu (otrā daļa). Pēdējā no septiņām sarunām 0

Septītā saruna
viesturs_kreicbergs 14.oktobris 2017 10:43

Par ciešanām un Dieva sodu

(otrā daļa)

 

- Un kā ir ar atsevišķu cilvēku, vai atsevišķu indivīdu piemeklē Dieva sods?

- Ko Tu saproti ar jēdzienu „Dieva sods”?

- Jautājums ir vienkāršs: kāpēc ar mani tā notika?

- Jautājums ir vienkāršs, bet atbilde ir sarežģīta.

- Kāpēc tas, kas ar mani notiek, ar mani notiek? Vai tas ir vai nav Dieva prāts?

- Ja Tu tici tam, ka „ne matiņš nenokritīs no Tavas galvas bez Dieva ziņas”, tad viss tik tiešām ir Dieva prāts.

- Un Tu tam nepiekrīti?

- Jautājums ir tāds, kādu nozīmi Tu piešķir šai frāzei?

- Vai tad šeit varbūt kādas šaubas?

- Var! Parasti lietojot šo frāzi cilvēki ar to saprot, ka Dievs ir „organizējis” matiņa nokrišanu.

- Bet vai tad nav?

- Šai frāzei var būt arī cits skaidrojums: Dievs ir „informēts” par to ka no tavas galvas ir nokritis matiņš, bet viņš nav to „organizējis”.

- Kā to saprast?

- Visas izmaiņas dzīvo radību organismā un psihē atspoguļojas Dievā, taču Dievs ne vienmēr ir šo izmaiņu radītājs. Tavas ciešanas, tāpat kā Tava dzīve ir daudzu apstākļu sakritība.

- Kas tad bez Dieva vēl nosaka manas ciešanas?

- Zeme, uz kuras mēs dzīvojam. Piemēram, kad lavīna noslaucīja tūristu nometni, vairāki cilvēki gāja bojā un vēl daudzi tika ievainoti. Vai Dievs to pastrādāja?

- Kas to zina? Varbūt Dievs to arī „noorganizēja”?

- Varbūt! Bet maz ticams. Tas bija sniegs, kurš bija sakrājies nogāzēs un tūristi to nepamanīja.

- Kādi vēl apstākļi nosaka cilvēka ciešanas, kuras cilvēks uztver kā „Dieva sodu”?

- Cilvēks pats un vide, kur viņš dzīvo.

- Kā cilvēks pats var izraisīt savas ciešanas, savu sodu?

- Tās ir slimības, kuras nāk no iekšpuses un ārpuses.

- Nesapratu! Kādas „iekšpuses” un kādas „ārpuses”.

- No ārpuses cilvēkam var būt bezgala daudz sodību. Piemēram, vīrusu saslimšanas. Gripas epidēmija paņem desmitiem tūkstošu dzīvību. Vai tas bija Dieva prāts?

- Nezinu, nezinu! Bet no iekšpuses?

- No iekšpuses cilvēka „sods” var būt „ģenētiskais mantojums”.

- Ā, ā! Tas ir tad, kad ir liels deguns un noļukušas ausis?

- Arī tas, bet to var labot.

- Kā?

- Tāpēc šodien ir plastiskās operācijas.

- Tu teici „arī tas”, bet kāds vēl ir iespējams „ģenētiskā mantojuma sods”?

- Galvenais „ģenētiskā mantojuma sods” ir dažādas iedzimtas slimības un „netradicionālas tieksmes”, kuras ierobežo un bremzē sabiedrības attīstību, bet reizēm arī tās eksistenci.

- Vari precizēt?

- Lūdzu. Kleptomānijas, alkoholisma, pedofilijas tieksmes, un tai skaitā arī homoseksuālas tieksmes.

- Visu sapratu. Bet homoseksuālisms?

- Cik es to saprotu, tas ir mantots jau no dzīvnieku valsts.

- Un tas ir Dieva sods?

- Tas nav Dieva, bet viens no dzīvnieku „ģenētiskā mantojuma sodiem”.

- Nesapratu!

- Redzi, ir vairāki dzīvnieki, kuri ir kanibāli, t.i viens otru apēd. Krokodili apēd savus mazuļus, zirnekļi savas mātes. Tas dzīvības evolūcijā nav pieņemams.

- Un kā tas saistīts ar mums?

- Cilvēces vēsturē ir bijušas ciltis, kuras piekopa kanibālismu. Šodien tādu praktiski vairs nav. Cilvēku grupas pašas no tā atteicās, tas kavēja viņu attīstību.

- Bet kā ar to ir saistīts homoseksuālisms?

- Manuprāt, arī tas ir viens no „ģenētiskā mantojuma sodiem”. Pērtiķu pasaulē šādas attiecības nav nekas neparasts.

- Bet vai tas ir kaut kas slikts?

- Nezinu! Par „paaudžu grēkiem” ir jāmaksā, un reizēm tā ir ļoti augsta cena. 

- Bet kā būt, ja par tādu esi piedzimis?

- Ir jādzīvo. Bet nevajag šīs tieksmes popularizēt.

- Tātad vajag slēpties?

- Nevajag slēpties, bet nav arī jāizrādās. Varbūt ir jāpievēršas Dievam, lai Viņš palīdzētu sadzīvot ar šīm atšķirībām.

- Tavs viedoklis ir skarbs un neiecietīgs.

- Dzīvot vispār ir grūti un bīstami.

- Labi, jau labi! Pāriesim uz nemateriālo pasauli. Ko Tu domā par karmu?

- Tu domā par to, ka katrai tavai rīcībai ir sekas?

- Jā! Un vēl par „tēva un mātes grēkiem”, kuri piemeklēs pēcnācējus vairākās paaudzēs. Vai karma ir Dieva izpausme, bet „tēva un mātes grēki” ir Dieva Sods?

- Domāju, ka nē!

- Tad Tu domā, ka nekā tāda nav?

- Ir! Tikai tas nav ne „Dieva nodoms” un nav arī „Dieva sods”?

- Kas tad tas ir?

- Manuprāt, ka gan karma, gan „tēva grēki” ir pašu cilvēku rīcības seku izpausmes.

- Kādas rīcības?

- Mēs jau runājām, par cilvēku un dzīvnieku „nodarījumiem” pret evolūciju realitātē, par „ģenētiskā mantojuma sodiem”. Līdzīgs „mantojams sods” var veidoties arī dzīvības nemateriālajā daļā.

- Un tu gribi teikt, ka tā ir karma vai „tēva grēki”?

- Domāju, ka ar karmu un radinieku grēkiem paaudžu paaudzēs Dievam ir maz sakara. Tas ir mūsu pašu „veidots un lolots sods”.

- Un ko tas nozīmē.

- Tas nozīmēt tikai to „sliktu” karmu vai „tēvu grēkus” ir iespējams pārvarēt.

- Bet kā?

- Tu tagad jau pats to zini.

- Varbūt ir jāatrod Dievs, un ne jau tāds, par kuru es zinu, ka Viņš ir, bet tāds, kuram Ticu, ka Viņš ir.

- Nu redzi, Tev sanāca!

- Nu bet Dievs pats, vai Viņš „personīgi” arī soda cilvēkus? Vai eksistē tiešs Dieva sods?

- Ja eksistē nolemtība, tad eksistē arī Dieva sods, kā nolemtības daļa.

- Un kā atšķirt Dieva sodu, no visiem iepriekš minētajiem sodiem – „ģenētiskā mantojuma”, karmas utt.

- Tas, protams, ir grūti, bet ir viena pazīme, kad var nojaust - Dievs tevi ir sodījis.

- Kāda pazīme?

- Kad saproti: tas ko tu uzskatīji par sodu patiesībā ir bijusi svētība.

- Tad Dieva sods ir svētība?

- Tā tas arī ir!

 

Ieteikt šo rakstu? Jā(0)

Pievienot viedokli →

Rounded_image_box_gray

viesturs_kreicbergs

Ieteikt:
Share-twitter Share-draugiem Share-facebook Add-rss-trans

Categories Kategorijas Skatīt visas kategorijas →

Vēl par šo tēmu

Citi šī autora ieraksti Skatīt visus →