IR

Kultūra

Stāstu sērija "Fēliksa dzīve" - Māmiņa 0

Naktī manu veselīgai augšanai tik ļoti svarīgo miegu iztraucēja raudas. Nakts melnumā aiz loga kāds bēdājās. Man nebija īsti skaidrs kurš gan šai pasaulē varētu no skumjām tik skaļi raudāt, līdz izdzirdēju māmiņu saucam mūs, savus mazos ņurrīšus (tā mūs māmiņa mēdza mīļi dēvēt). Es vēlējos viņas skumjamiem saucieniem atbildēt, teikt, ka ar mums viss ir kārtībā, bet laikam es vēl esmu pārāk kluss. Liekas, māmiņa nedzirdēja nevienu pašu manu ņaudienu. Ar laiku raudas rimās, nakts atkal tapa klusa klusiņa un atgriezās saldais miedziņš. Uzausa saulīte, pienāca rīts un pie durvīm mūs gaidīja pārsteigums. Cilvēks bija izgajis ārā  un sastapis mūsu māmiņu! Vārds pa vārdam, viņi nedaudz aprunājās un māmiņa palūdza, vai nevarētu mūs satikt. Kādēļ gan ne?! Mūsu mīļā māmiņa atnākusi,tad nu sākās īstie prieki! Viņa mūs uzcienāja ar siltu pieniņu, nomazgāja aiz austiņām,  paspēlējās ar mums un, atvainodamās, aizsteidzās uz vietējo tirgu ar svaigām zivtiņām našķoties. Es gan nedaudz samulsu par tādu pēkšņu aiziešanu. Vai tad zivtiņas ir svarīgākas par mums? Varbūt viņai nepatīk, kā mēs smaržojam- pēc mājas, cilvēkiem un veļas mīkstinātāja? Mēs vairs nesmaržojam pēc pļautas zāles un naksnīga vēja. Vai bijām kļuvuši māmiņai sveši?
Ajax-loader F_likss-large
Jānis 23.septembris 2016 11:14

 

TURPINĀJUMS SEKOS.

 


Foto: Jans Ikes

Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva

 

Ieteikt šo rakstu? Jā(0)

Pievienot viedokli →

Ieteikt:
Share-twitter Share-draugiem Share-facebook Add-rss-trans
Dzejnieks dvēselē un prātā

Categories Kategorijas Skatīt visas kategorijas →

Vēl par šo tēmu

Citi šī autora ieraksti Skatīt visus →