IR

Kultūra
Kultūra
Cinamon piedāvā Endrjū Dominika dokumentālo filmu “One More Time With Feeling”
Kultūra
Turpinot tradīciju godāt un rūpēties par valsts būtiskākajiem simboliem, apdrošināšanas akciju sabiedrība „BTA Baltic Insurance Company” (turpmāk – BTA) Latvijas proklamēšanas dienas priekšvakarā jau 13. gadu pēc kārtas Rīgas pašvaldības aģentūrai „Rīgas pieminekļu aģentūra” (turpmāk – Rīgas pieminekļu aģentūra) pasniegusi dāvanu – Brīvības pieminekļa apdrošināšanas polisi par kopējo apdrošinājuma summu 1,5 miljoni eiro. Brīvības piemineklis aizvien ir vienīgais Latvijā apdrošinātais piemineklis.
Kultūra

Lielie kapi 0

-> Filips Bobinskis 2.novembris 2016 11:18
Pēdējā laikā itin bieži nākas dzirdēt izteikumus par to, cik sabiedrībai nozīmīgi ir Rīgas Lielie kapi un tajos guldīto Latvijas kultūras darbinieku piemiņas saglabāšana. To dzirdot, man uzreiz prātā nāk fotogrāfiju sērija, kurā 2011. gadā biju fiksējis šo kapu visnotaļ bēdīgo situāciju. 
Kultūra
Radošā fotogrāfa Nila Viļņa izstāde aplūkojama visos Lattelecom veikalos
Kultūra
No šī gada 6. līdz 9. novembrim, aktualizējot Pirmā pasaules kara atceres simtgadi un unikālu tiešsaistes rīku – Pirmā pasaules kara liecību un notikumu arhīvu “Europeana 1914-1918”, – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) norisināsies Eiropas digitālās bibliotēkas “Europeana” iniciatīva “Kolekcijas dienas” un pirmās Starptautiskās rokrakstu pārrakstīšanas sacensības. Dalība bez maksas.
Kultūra
Man ir liels prieks par manu vārdiņu- Fēlikss. Tas skan tik svarīgi un dzirdot, kā cilvēki mani sauc šajā vārdiņā,  sirsniņu piepilda tāds mīļš siltums. Diemžēl, maniem brāļiem un māsiņai vēl vārdiņu nav. Nu, ne gluži, viņiem esot "iesaukas". Piemēram, vienu brāli cilvēki nokristījuši par Apkaklīti. Ilgi savu mazo galviņu vientulībā lauzīju nesaprazdams, kādēļ tā. Tik daudz domāju, ka galva jau kļuva gluži dulla. Beidzot, vienu dienu, kāds gados jauns cilvēks man visu izskaidroja. "Fēlikss, mazo muļķīt, vai esi ievērojis, ka katrs no jums ir savādāks?" viņš jautāja. Es atbildēju ka līdz šim tā īsti nebiju par to aizdomājies. Tad nu es mirklīti skatījos cilvēkam acīs un lēnām sāku saprast ko viņš vēlas pastāstīt. "Piemēram, Tev uz muguras ir divas baltas svītras, nu gluži kā tādam sacīkšu auto. Tavs vecākais brālis ir raibs kā tīģeris no ausīm līdz pat astes galiņam. Turpretī Apkaklītei, kā varbūt sāc nojaust, ir balta spalva ap kaklu, nu gluži kā tāda krekla apkaklīte,"cilvēks labsirdīgi visu man paskaidroja. Kā vēlāk atklājās, šis gados jaunais cilvēks Apkaklīti bija nolēmis vest uz savām mājām. Mājas viņam esot gana tālu, man ar četrām mazām ķepām nesasniedzami tālu- Madonā! Mēs pat nepaguvām atvadīties no brālīša, jo karstas dienas un rotaļu nogurdināti devāmies nosnausties, bet, kad pamodāmies, viņi jau bija prom...  Kur tieši ir šī Madona? Vai arī mēs kādreiz tur dosimies, tik tā, lai apciemotu brāli? Kā mēs uzzināsim par viņa piedzīvojumiem? Jau atkal, tik daudz par ko domāt, ka uznāca vēlme nosnausties. Saldu otro diendusu, draugi!
Kultūra
Naktī manu veselīgai augšanai tik ļoti svarīgo miegu iztraucēja raudas. Nakts melnumā aiz loga kāds bēdājās. Man nebija īsti skaidrs kurš gan šai pasaulē varētu no skumjām tik skaļi raudāt, līdz izdzirdēju māmiņu saucam mūs, savus mazos ņurrīšus (tā mūs māmiņa mēdza mīļi dēvēt). Es vēlējos viņas skumjamiem saucieniem atbildēt, teikt, ka ar mums viss ir kārtībā, bet laikam es vēl esmu pārāk kluss. Liekas, māmiņa nedzirdēja nevienu pašu manu ņaudienu. Ar laiku raudas rimās, nakts atkal tapa klusa klusiņa un atgriezās saldais miedziņš. Uzausa saulīte, pienāca rīts un pie durvīm mūs gaidīja pārsteigums. Cilvēks bija izgajis ārā  un sastapis mūsu māmiņu! Vārds pa vārdam, viņi nedaudz aprunājās un māmiņa palūdza, vai nevarētu mūs satikt. Kādēļ gan ne?! Mūsu mīļā māmiņa atnākusi,tad nu sākās īstie prieki! Viņa mūs uzcienāja ar siltu pieniņu, nomazgāja aiz austiņām,  paspēlējās ar mums un, atvainodamās, aizsteidzās uz vietējo tirgu ar svaigām zivtiņām našķoties. Es gan nedaudz samulsu par tādu pēkšņu aiziešanu. Vai tad zivtiņas ir svarīgākas par mums? Varbūt viņai nepatīk, kā mēs smaržojam- pēc mājas, cilvēkiem un veļas mīkstinātāja? Mēs vairs nesmaržojam pēc pļautas zāles un naksnīga vēja. Vai bijām kļuvuši māmiņai sveši?
Kultūra
Ir lietaina pēcpusdiena. Pik, pak, pik, pak, pik... Lietus nu jau līdzīgi pulkstenim skan. Es nezinu, vai lietus prot burvestības vai pie vainas kas cits, bet māja ir neierasti mierīga un klusa. Vismaz tā man šķita, līdz pēkšņi sākās negaidīta kņada. Viss sākās ar to, ka cilvēks, visus darbus mājās sadarījis, nolēmis doties lejā. Viņš vien piebilst, ka dodas skatīties kā lietū jūtas mūsu māmiņa ar diviem brālīšiem, kas vēl dzīvoja pagalmā, jo mājā dzīvot vēl nedaudz tā kā baidījās. Varbūt viņi vēlas uzēst pusdienās kādu zivtiņu. Likās, ka cilvēks knapi paguvis nokāpt lejup pa kāpnēm, kā viņš jau satraukts steidzās atpakaļ augšā. Māmiņa ar brālīšiem pazuduši! Nu visi cilvēki saskrien no malu malām kopā un sāk prātot, kas gan varētu būt atgadījies. Ja nu garām gājis kāds slikts cilvēks un viņus paņēmis? Esmu dzirdējis, ka slikti cilvēki tādus mazus kaķīšus kā es liekot maisā, to aizsienot ciet un sūtot uz jūras skolu. Nez kādēļ man šķiet ka tā sūtīšana nenotiek pa pastu... Pusstundu visi skraida, meklē, pavisam pretēji lietus burvestībai. Ak tavu viltīgo kaķa dabu! Māmiņa, no lietus slēpdamās, aizvedusi brāļus patverties zem nepabeigtas dārza terases, un nu visi tur saldi guļot un neliekoties par lietu un vēju ne zinis. Bet slēptuve viņiem gan labu labā, lietū sausi un silti, karstā vasaras saulītē patīkami vēsi.
Kultūra
No pirmās dienas, kad ierados jaunajās mājās, cilvēks man iedeva tādu interesantu lentīti violetā krāsā ar skanošu bumbulīti pie tās. Viņš sacīja, ka lentīte nepieciešama lai mani var vieglāk atšķirt no brāļiem un māsas, bet bumbulītis skanot parāda, kur esmu noslēpies vai pazudis. Brāļi un māsa, cilvēka stāstu nedzirdējuši, nemitīgi mani iztaujāja par savādo rotu- kam tā domāta, vai tā nav smaga, vai arī viņiem tādu iedos? Es gan nebiju līdz galam pārliecināts, bet sacīju, kā uzskatīju par pareizu:"Krāsainā lentīte nozīmē, ka man pieder tie cilvēki, es viņus vienmēr mīlēšu un viņi mīlēs mani. Arī jums tā būs, es zinu! Jums tikai jāatrod savi sirdscilvēki." Es gan atļāvos nedaudz arī palielīties- saimnieki man apsolīja, ka ar laiku manai lentītei būs arī piekariņš ar vārdiņu, ja nu es kādreiz pavisam tālu nomaldos. Tādās reizēs nevajag bīties no svešiem, bet tai pat laikā labiem cilvēkiem, tie man palīdzēs atrast mājupceļu. Jā, skaista un grezna tā dzīvošana pie cilvēkiem- tevi pabaro, samīļo, palutina ar kādu gardu desas gabalu vai svaigu filejiņu, un pat krāsainas rotiņas dāvā! Varētu šķist, ka uz šo brīdi man ir viss, par ko vien tāds mazs kaķēns kā es varētu vēlēties!
Kultūra
Bija agrs rīts, kalendārā neskatījos, bet kāds no cilvēkiem teica ka ir 26. jūnija rīts.Mēs visi, trīs laimīgie kaķēni kam ļauts dzīvot mājā pie cilvēkiem, bijām jau labu brīdi kā pamodušies un draiski savā nodabā spēlējāmies, tuvāk apgūstot savas dabas dotās iemaņas. Te pēkšņi kā viesulis atskrien cilvēkbērns un visu rotaļāšanos sabojā! Ak, šis negantais puika, visi viņu sauc par Markusu. Šo vārdu sanāk dzirdēt diezgan bieži, it īpaši ja kas nokrīt un saplīst.Jau atkal šis puika mūs aiztiek ar saviem lipīgajiem pirkstiem. Tie smaržo pēc salda cukura. Man gan cukurs ne visai tīk. Lai nu kā, šis puika mūs ņurca, baksta, ceļ augstu gaisā, rausta aiz astes, stumda un grūsta. Visi gardumi manā puncī sagriezās, kļuva tā nedaudz slikti ap dūšu.Ak, kaķa laime, atnāca cilvēks, mūsu mamma Laura, un sarāja mazo negantnieku Markusu. Nav jau tā, ka mums nepatiktu bērni, kur nu vēl Markuss un rotaļas ar viņu, nu ko jūs. Tikai žēļ, ka mūsu rotaļas atšķiras...
Kultūra
Vakarnakt pirmo reizi man bija sava gultiņa- mīksta, silta, tīra. Bļodiņā ūdentiņš, šķīvītī pieniņš. Ir patīkami, nenoliegšu, bet tomēr man pietrūkst māmiņas.No rīta cilvēks atnesa manu mazo māsiņu un lielo brāli. Es dzirdu māsiņu saucam māmiņu. Pašlaik viņa neguļ manā gultiņā, bet gan pie sava cilvēka, pie tā, kurš smaržo pēc dūmiem un koka. Šai namā dzīvo daudz cilvēku.Māsiņa vairs neraud, viņa ir aizmigusi un sapņo par mani. Es to zinu, jo sapnītī mēs satikāmies. Māsiņa pamodās, viņa atkal raud. Man kļūst viņas žēl, un pašam sevis un brāļa ar. Bet man jābūt stipram, nākamreiz sapnītī es viņai pielikšu klāt savu mitro purniņu un teikšu lai neuztraucas, viss būs labi, jo mūsu cilvēkiem ir siltas sirsniņas.
Kultūra
 
Kultūra
Sveiks! Esmu kaķēns vārdā Fēlikss, šādu vārdu man iedeva mans cilvēks. Šis būs stāsts par mani un manu ģimeni. Mēs kopā māmiņai piedzimām pieci- māsiņa un 4 brālīši. Dzīvojām kādas vecas un nodegušas mājas otrajā stāvā. Ik dienu mēs gaidījām māmiņu mājās pārnākam no medībām. Ja medībās neko nesanāca noķert, māmiņa devās palūgt cilvēkam ko ēdamu. Tas nebija māmiņas cilvēks un viņš par mums nezināja, bet viņš mēdza māmiņai palīdzēt. Tomēr labāk par desas gabalu vai kādu zivtiņu mums garšoja māmiņas pieniņš. Pēc maltītes māmiņa mūs visus mīļi samīļoja un apmazgāja, kā nekā pēc ēšanas mutei esot jābūt tīrai, tā mamma saka.
Kultūra

Casablanca.. Rakstot haiku 1

-> Bonifācijs 26.jūlijs 2016 12:52
 
Kultūra
Šodien tie, kas ir sēdējuši cietumos – ir prezidenti, un tie - kas šodien ir prezidenti – vēl sēdēs – tā saka Eldars Rjazanovs un viņa filma „Apsolītās debesis” (Hебеса обетованные).
Sāc Rakstīt!

Categories translation missing: en.article.subcategories.categories translation missing: en.article.subcategories.to_all_categories