IR

Gudrās teorijas lai paliek to izstrādātāju un izzinātāju pārziņā. Katrs sakarīgais taču tāpat saprot, ka sakars tā svešvārda pielietojumā ir ar sakariem. Fiziskā cilvēku saskare pa ceļiem, kas te vairāk līdzinās neceļiem, arī lai ir to aprūpētāju aprūpē. Pa tiem neceļiem ātri gan var nokļūt grāvī, kas parasti ir ceļu malās. Vai to citu sakaru lietā arī neesam grāvī? Kādreiz vismaz vienā jomā sabiedrība tika informēta, pakļaujoties glavļita noteikumiem un visi uzzināja tik to labo, vēlamo. Tagad, līdzko kā kāds atver muti, jādzird - mēs par to domājam, pie tā tiek strādāts, noteikumi paredz, ka par to jādomā.... Gribi vai negribi, parasts cilvēks ir kaut kā glavļitam līdzīga varā. Komunikācija un uzticība. Uzticēšanās nepieciešama. Vai tā vispār ir? Ir tādi, kas satraukušies komunikācijas lietās preču un pakalpojumu reklāmas jomā. Vienmēr gan ir reklamēts tas, ko cilvēki nepērk vai arī - "ķer uz muļķi". Ja noķertie mantu pēc tam izmet kā nevajadzīgu, tas tikai sīkums, salīdzinot ar to, ka politiskās, ekonomiskās lietās "noķerto" zaudējumu un zaudējumu izdarīšanas iespējas ir neizmērojami lielākas. Arī par to nemaz neuztraucas, galvenais, norādīt, ka vainīgs tas, kas komunikē, ne tas, kurš gādā par to, lai būtu, par ko komunicēt. Sabiedrība tik diskutē, ko darīt, kad cilvēks nosists, nevis par to, ko darīt, lai cilvēku nenosistu. Mēs esam arī tik bagāti, lai pašvaldībās būtu sabiedrisko attiecību speciālisti, kas uztur sakarus ar sabiedrību (arī vēlētājiem). Tie ievēlētie priekšnieki paši komunicēt ar sabiedrību neprot, kaut visu citu viņi prot vislabāk par citiem.

Nekas internetā nepaliek bez pēdām, ne komentāri, ne veidotais saturs. Pats esmu grēkojis šajā jomā ļoti, tomēr lielākoties nenožēloju. Uzmanies kādu saturu veido! Jau pirms kāda laika rakstīju par to, ka komentāri internetā nav tik anonīmi kā varētu likties. Šoreiz par izteikumiem dažādās sociālajās platformās. Nav noslēpums, ka kā pašnodarbinātais apkalpoju vairākus uzņēmumus un vienlaikus arī veicu tādu kā uzņēmumu monitoringu internetā, lai zinātu ko tad par uzņēmumu, tā produktiem vai pakalpojumiem saka. Turpini lasīt →

Par arhibīskapa Vanaga lēmumu

Mainot viedokļus pēc mana iepriekšējā bloga par "brīdinājuma šāvienu galvā" mūsu tagadējai valdībai, ZanEi ienča prātā, ka esmu ieciklējies uz IIN ...

Runa ir par latviešu emancipāciju. Latvieši par sevi tikpat kā nesmejas. Un vienlaicīgi neuztver sevi nopietni.

Saviem iepriekšējiem preses un kinokritiķu dotajiem epitetiem "daudzsološais" un "talantīgais" režisors Jānis Nords ar vieglu roku, precīzāk, vieglām kājām ir piekabinājis sev vēl vienu - "skandalozais". Vai bija vērts?

Šobrīd, LR MK/Ministru Kabineta darbības vērojot, žēl, ka šā valdība ar tās neprofesionāļiem un ciniķiem turpina gūt netiešus labumus no tādiem cilvēkiem kā Rūta Dimanta -- "dimanta Spīdola" no ziedot.lv. Un žēl tūkstošiem citu, it īpaši to, kuri ir Latvijas entuziastiskie patrioti.

Cerība. Lielās cerības. Viltus cerības. Velta cerība. Muļķa cerība. Un kas ir liela un maza cerība? Es dzīvē esmu bijusi divreiz cerībās. Tādā vārdā tak arī dēvē to laiku, kad sieviete ir grūtniecības stāvoklī. Tas, ka man būs jaunas melnas ādas garās bikses, īsi, zemi zābaciņi un kaut kāda tipa zamšādas vai aitādas jaka ar kupliem piedurkņu galiem nav nekāda cerība. Sapnis tas ir. Sapņi nav lieli vai mazi. Sapņi ir sapņi. Tie kādreiz piepildās. Tikai jātic ļoti, ka piepildīsies. Cerēt varu, ka būšu atkal vajadzīga daudziem cilvēkiem. Kā kādreiz. Tāda muļķa cerība varētu būt. Tikai, kas šodien ir tie muļķi, es vai tie citi? Jāpaņem slota. Pirms dažām dienām nopirku jaunu. Jāpārbauda, vai vecais kāts lidošanai gana labs. Pie reizes apskatīšos, vai tad tiešām visi gaismas starojumi jau izslēgti. Arī pārbaudīšu, vai mans sapnis, ka tumsa ir sliktāka par gaismu, piepildās vai ne.

Sākt 7:00 AM ir daudz produktīvāk. No agrākās "pūces" esmu pārvērties par "cīruli". Pērceļoties uz jaunu dzīvesvietu ārpus Rīgas, nācās pieņemt faktu, ka turpmāk uz darbu, kad vēl strādāju kā darbinieks, būs jāceļas agrāk. Arī pēc tam, kad kļuvu par 100% nodarbināto, necentos šo ieradumu mainīt, drīzāk attīstīju tālāk -modos vēl agrāk, ap 6:30. Continue reading →

Sākt 7:00 AM ir daudz produktīvāk. No agrākās "pūces" esmu pārvērties par "cīruli". Pērceļoties uz jaunu dzīvesvietu ārpus Rīgas, nācās pieņemt faktu, ka turpmāk uz darbu, kad vēl strādāju kā darbinieks, būs jāceļas agrāk. Arī pēc tam, kad kļuvu par 100% nodarbināto, necentos šo ieradumu mainīt, drīzāk attīstīju tālāk -modos vēl agrāk, ap 6:30. Continue reading →

Šodienas rakstā atkal piedāvāšu piecus grafikus, kas ļaus izprast šodienu. Un atkal piedāvāšu iespēju uzzināt to, ko citi vēl nezin. Šoreiz par bankām.

Nekad neesmu bijusi Rietuma vai Naumanis, mana filmas recenzija ar iztikusi ar patīk vai nepatīk.

Varbūt tas bija šogad neparasti drūmais novembra laiks. Varbūt vienkārši ikdienas nogurums. Šogad man 18 novembrī nebija svinīgas un pacilājošas sajūtas. Varbūt šo sajūtu laupījusi, ikdiena, realitāte. Baisa, klusa realitāte dimdot aizbraucēju soļiem uz lidostas Rīga skrejceļa. Tauta, kas izturējusi un saglabājusi savu kultūru, gan zem krustnešu, krievu, un Padomju zābaka, nu izkūp pasaules plašumos, kā smiltis vējā. Laikam jau muļķīgi pretoties globalizācijas vilinājumiem,iespējai aizbraukt no šodienas raizēm šeit un baudīt iespējas citur, saņemot cilvēka cienīgu dzīvi darbu, iespējas izskolot savus bērnus. Grūti izsalkušam nomocītam cilvēkam, prasīt būt patriotam savā zemē, paciešot ikdienas grūtības, ja iespēja to visu atstāt aiz muguras, tur pāri jūrai, vilina ik dienu. Brīvība, ko esam izcīnījuši un tās dotās iespējas dot mums izvēli saglabāt savu identitāti, kultūru un paciest finansiālas grūtības, vai atteikties un doties prom. Cerībā, ka atkal kāds mūsu vietā visu izdarīs, un lai kad šeit būs atkal labi iespējams atgrieztos. Vai tiešām ,Latvieši, kā nācija var pastāvēt tikai zem kāda zābaka, pieķēdēti važām pie šīs zemes. Vai tiešām esam tikai smilšu kaudze, kas uzpūšot vējam izšķīst uz visām pusēm? Kad reiz mēs sapratīsim, ka bez savas identitātes un ietvara ,kas ir šī zeme, mēs esam tikai smilšu grauds citur pasaulē, koks ar noplēstām saknēm. Kad reiz mēs sapratīsim, ka tikai kopā šeit mēs varam būt, kaut kas lielāks, kā ikdiena ar rūpēm par vēderu un ko vilkt mugurā? Lai Latvija kļūtu ne tikai vārds uz mēles, bet tavas kā latvieša eksistences būtība.

Nesenā ažiotāža ap ārsta Jura Vidiņa publiskotajām domām izrāva virspusē kādu samērā paradoksālu atziņu par vienu no populāriem mītiem Latvijas sabiedrībā – to, kuru bieži vien pieņemts dēvēt par mūsu „priekšrocību”.