Likteņupi sargādami, Dainis Īvāns un Artūrs Snips pirms 30 gadiem ne tikai paglāba no HES būvniecības posta skaisto dabu un vēstures dārgumus Latgalē, bet atrāva slūžas visas tautas brīvības alkām
Tā bija 1986. gada vasara, kad jaunais publicists Dainis Īvāns kopā ar ģimeni atpūtās sievasmātes lauku mājās netālu no Slutišķu sādžas pie Augšdaugavas. «Ejam ar bērniem peldēties un redzam tādus mietiņus ar atzīmēm skaistos pakalnu galos. Noskaidrojām, ka mietiņi rāda, cik tālu pār māju jumtiem un pakalniem celsies ūdens līmenis Daugavā, kad uzcels iecerēto HES,» padomju laika notikumus atceras Īvāns, kuru tagad pazīstam kā spožu Atmodas zvaigzni. Viņa nokļūšana lielo pārmaiņu laika politikas virpulī sākās tieši ar sacelšanos pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) būvprojektu, kuru īstenojot, tiktu izveidota ūdenskrātuve 200 km garumā, applūdināta neskarta Daugavas senlejas daļa un nopostītas daudzas apdzīvotas vietas Latvijā un Baltkrievijā. «Un tad es iedomājos tā burtiski, bez patētikas – mani bērni tagad te skraida, lasa zemenes… Tad viņi izaugs, nē, viņi jau pat vēl nebūs izauguši, un pēc četriem gadiem tā visa te vairs nebūs, jo process jau gāja ļoti strauji uz priekšu,» atmiņu stāstu turpina Īvāns.
Šoruden aprit tieši 30 gadu, kopš PSRS Ministru Padome nolēma pārtraukt Daugavpils HES celtniecību. Ar Īvānu un viņa likteņbiedru rakstnieku Artūru Snipu tiekamies Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā dažas dienas pirms izstādes Daugavai būt atklāšanas, kas plānota 21. septembrī. Īvāns kopā ar mākslas kolekcionāru Aleksandru Mirļinu un muzeja darbinieci Lieni Andrejsoni ir līdzautori šai izstādei, kas stāsta par divām kampaņām Daugavas glābšanai – Kokneses kanjona un Staburaga aizstāvību 1958.-1959. gadā Pļaviņu HES tapšanas laikā un Augšdaugavas glābšanu no aplūdināšanas 1986.-1987.gadā Daugavpils HES projekta ietvaros. Abās reizēs aktīvisti sabiedrību uzrunāja caur laikrakstu Literatūra un Māksla, un gan piecdesmitajos, gan astoņdesmitajos tā bija liela uzdrošināšanās nebrīves apstākļos.
Pirmais protests gan beidzās neveiksmīgi. 54 tā laika ievērojami kultūras, zinātnes un sabiedriskie darbinieki 1958. gadā parakstīja vēstuli LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim ar prasību glābt «no pārplūdināšanas Daugavas senleju posmā no Aizkraukles līdz Pļaviņām ar visām tās vērtībām». Starp parakstītājiem bija Mirdza Ķempe, Jānis Endzelīns, Leo Svemps, Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega, Valdis Kalnroze. Pēc nedēļas sekoja žurnālistes un rakstnieces Veras Kacenas raksts Literatūrā un Mākslā, vēstot par sabiedrības protestu pret iecerēto jaunā HES aizsprosta būvi, kas iznīcinātu Daugavas kanjonu un tā pērli Staburagu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.