Ķuzis: Mūsdienās inspektora Aņiskina metodes vairs neder • IR.lv

Ķuzis: Mūsdienās inspektora Aņiskina metodes vairs neder

11
Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis. Foto: Edijs Pālens, LETA
Zane Mače

Intervija ar Valsts policijas vadītāju Intu Ķuzi

Valsts policijas šefa krēslā Ints Ķuzis ir noturējies ilgāk nekā jebkurš priekšgājējs. Šonedēļ valdība nolēma viņam ļaut vēl divus gadus pildīt šo amatu. Kas ir izdarīts un kādus darbus vēl Ķuzis policijā ir ieplānojis?

Atskatīsimies uz pagājušajiem pieciem gadiem. Kas ir izdarīts no ieplānotā, kas nav un kāpēc?

Jāsāk ar to, ka atceros 2011.gadu, janvāri, visu to situāciju, kas bija ar Jēkabpili [25.janvārī Jēkabpilī pieci cilvēki aplaupīja spēļu zāli, četri no viņiem bija policisti un apšaudē nošāva kolēģi un divus ievainoja. Lietu izskata apelācijas instances tiesa – red.]. Viss bija zem šīs krīzes faktora. Es tajā laikā vadīju Rīgas policiju, biju atstādināts [tā laika iekšlietu ministre Linda Mūrniece Ķuzi atstādināja, jo divi no uzbrucējiem bija specvienības “Alfa” virsnieki – red.]. Domāju, ko man tālāk darīt, kā rīkoties. Tas, kas notika, bija kaut kas drausmīgs. Man liekas, ka neviena cita situācija tik smaga nav bijusi, protams, tikai Zolitūde. Kad man pirmo reizi pajautāja [vai vēlos būt priekšnieks], es pateicu “Nē!”. Aigars Štokenbergs tajā brīdī bija ministrs, viņš mani paaicināja jūnija vakarā, es teicu – man ir tik daudz darāmā, tādi mēsli Rīgā ir, ar to jātiek galā. Tad otrreiz bija saruna, ka situācija jāaptur.

Tajā laikā bija divas milzīgas problēmas – nenormāla cilvēku aiziešana no policijas un otrs – gan iekšēja, gan ārējā neticība tam, vai tāda policija ir vajadzīga. Man izdiena un darbs policijā ir milzīgi ilgs, es ļoti labi zināju, kāda policija ir bijusi, kāda tā ir, ka var kaut ko darīt. Bija jautājums – kas tad, ja ne es! Arī daudzi policisti man tieši teica, ka man tas jādara.

Bija divi galvenie uzdevumi. Nedomāju un man nebija ilūziju, ka tas var ievilkties piecus gadus (smejas). Bet man bija skaidrs viens, man tā sistēma bija svarīga, man tā sistēma bija tuva, es zināju, ka tie cilvēki, kas strādā, ka viņi var, tikai vajag ticību, pārliecību un stabilitāti. Tāpēc es piekritu [būt vadītājs].

Kas netika izdarīts? Mēs ļoti skaisti gājām no 2011.gada [kadru mainības jautājumā], līdz 2014.gadā faktiski pirmo reizi sasniedzām līmeni, kad pieņēmām vairāk [darbinieku] kā aiziet projām. Biju ļoti gandarīts, ka tas ir izdevies. Diemžēl 2015.gadā atkal parādījās plaisa, nedaudz, bet aiziet. Esmu daudzreiz uzdevis jautājumu, vai tā ir mana vaina, vai es kaut ko neesmu izdarījis? Iespējams, noteikti ir kaut kas, cilvēki nenoticēja. Cerēju, ka 2016.gadā policija būs tāda, ka mēs jau skatītos, ko ņemam [darbā], ka ir konkurss, nevis – kas nāk un atbilst, bet ko mēs gribam pieņemt. Diemžēl tas nepiepildījās. Kad 2012.gadā sāka strādā jaunais iekšlietu ministrs [Rihars Kozlovskis], sapratne bija, jo viņš ir policists, ar policista domāšanu [Kozlovskis nāk no Drošības policijas – red.]. Tas deva signālu, ka stabilitāte nāk no augšas un nonāk līdz padotajiem, stabilitāte iestājās. Sociālais spilvens tika paaugstināts, algas pieliktas.

Protams, vēl mēs saskārāmies ar to, kam aizsākums ir 2009.gadā [kad sākās krīze valstī un policijā algas saruka], bet bija skaidrs, ka sekas jutīsim vēlāk. Tas ir jautājums par izmeklēšanu. Mēs savas funkcijas paveicam, ir divas pamatfunkcijas – sabiedriskā kārtība un drošība, un cīņa ar noziedzību. Mēs faktiski to izdarām un ikdienā nodrošinām kārtību un noziegumu atklāšanu. Bet tehnoloģijas attīstās, ir jauni noziegumu veidi, kur prasās cits policijas skatījums. Tas [ka trūkst šī skatījuma] ir sekas 2009.gadam, kad daudzi aizgāja. Mēs rēķinām, ka no 2009.gada prom aizgāja tuvu pie 50% policistu. Runājam par izmeklētājiem, par operatīvajiem darbiniekiem, kas strādā ne tik daudz ar kulakiem, bet ar galvu, jo izmeklēšana ir radošs darbs.

Tas tagad ir mans tuvākā laika uzdevums, kas ir jāizdara, vismaz jāiezīmē, kā tas var attīstīties. Kā uzlabot tieši izmeklēšanas kapacitāti.

Kā celt kvalitāti? Mūrniece uzskatīja, ka jāsamazina policistu skaits, pārējiem ceļot algas.

Faktiski kopš 2011.gada stabili trūkst ap 700 darbinieku. Paralēlais stāsts tam ir, ka šiem 700 [kuru trūkst] nav naudas [algām], mēs nevaram sadalīt to, kas mums ir. Tas mehānisms, ko ieviešam, šīs piemaksas, tas stimulējošais dod motivāciju – ja var izdarīt vairāk, zina, ka vairāk saņems. Mēs strādājam pie tā, ka mums klāt nāk jaunas funkcijas, esam vienojušies, tas bija arī policijas attīstības koncepcijā, ka jaunajām funkcijām jābūt ar atbilstošu segumu, nevar policijai uzlikt funkcijas, par ko nebūtu līdzi finansējums. Mēs to nekomplektu samazinām tikai ar to, ka mums parādās jaunas funkcija, tā mums nāk līdzi finansējums. Nedod štatu, bet dod finansējumu, ko mēs pārdalām.

Piemēram, Saeimu kādreiz apsargāja militārā policija. Tad bija lēmums un [šī funkcija] tika nodota Valsts policijai. Tas izdarīja milzu “pakalpojumu” mūsu štatam – likvidējot militāro policiju, pie mums neatnāca neviens no tiem, kas tur strādāja, visi izvēlējās citus darbus. Mēs pārņēmām objektu bez cilvēkiem. Tas arī radīja bedri, kuru vēl tagad beram ciet. 

Bet ko darīt ar izmeklēšanas kvalitāti? Ģenerālprokurors atsaucas uz zaudēto lietu statistiku, kur attaisnojoši spriedumi ir arī policistu darbā pieļauto kļūdu dēļ.

Mēs šīs lietas virzām uz koledžu, jo būtībā tās ir jāiekļauj apmācību procesā. Tas nav tikai par izmeklēšanu. Par to pašu sievieti, ķēniņieni [bija gadījums ar sievieti, kuras auto apturēja policija – red.], es noskatījos un tajā visā redzu policijas darbu. Lūk, jums ir absolūts mācību materiāls, kā notiek situācijas, kā situācijas risināt! Protams, man tur daudz kas nepatika, tīri no policijas taktikas viedokļa. Vai toreiz, kad Rēzeknē policistiem atņēma mašīnu. Policists ierauga pazīstamu mašīnu un domā: “Mūc, mūc no manis!” Viņš ir pārliecināts, ka zina, kas tajā mašīnā sēž. Bet viņš nezina, ka tā mašīna ir nozagta un tur sēž pavisam cits cilvēks, kuram ir pavisam cita doma. Atslābināties nedrīkst!

Arī apskates vietas protokols. Ja tu sāc notikuma vietas apskati, tam jāpieiet tā, ka jāsaprot – tas ko te atradīsi, uz tā arī tiks balstīta apsūdzība! Neviena notikuma vieta nevar būt tāda, ka tur nebūs kaut kas, ko atstājis noziedznieks. Vienmēr ir kaut kas atstāts, tas ir atkarīgs no izmeklētāja, vai viņš to atradīs. Bet ja izmeklētājs domā: “Ai, man ir stunda līdz maiņas beigām!” Cilvēciskais faktors!

Mēs veicam dienesta pārbaudes [lietās, kur bijusi slikta policijas izmeklēšana], mēs sodām. Ir bijis, ka atstādina no izmeklēšanas, bet, ka atbrīvo no darba, tā gluži nav. Vienmēr saku – jāskatās no sekām, kas ir noticis. Vienmēr nav jāsoda [policisti]. Bet, ja redzi, ka tur ir sekas un tās sekas ir par pamatu tam, ka darbinieks kaut ko nav izdarījis, izdarījis vieglprātīgi, pavirši vai pat noziedzīgi nolaidīgi, par to jābūt atbildībai! 

Kāda ir vienošanās ar ministru Kozlovski, kāpēc viņš jūs virza tikai uz divu gadu termiņu?

Tas jājautā ministram, to viņš nosaka. Ministrs man ir devis šos divus gadus, lai es izdarītu iesākto. Mums bija saruna par to jautājumu, zinu, kas man ir jāizdara, kas jāpanāk. Izmeklēšanas stiprināšana, kārtības policijas atslogošana no kriminālprocesiem, iesāktais jautājums par izmeklēšanas vienkāršošanu. Tas ir skaidrs, tāds apjoms, ko mēs darām krimināllietās, sevišķi par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem, ir milzīgs. Redzot, kā tas notiek citviet Eiropā, pirms trim gadiem bija projekts par situāciju [ar izmeklēšanas apjomiem], un tur uzskatāmi demonstrēja, ka par zādzību no veikala, kas ir izplatīts noziegums, citās valstīs ir piecas lapas materiāla, mums jāaizpilda 50 lappuses. Vecais kriminālprocess arī nebija draudzīgs [2006.gadā spēkā stājās jaunais Kriminālprocesa likums – red.]. Tas apjoms ir milzīgs, tur ir, ko vienkāršot.

Vēl viena lieta attiecas uz sarežģītu lietu izmeklēšanām. Ir situācijas ar tiem pašiem maksātnespējas procesiem – ja nav tādas vienības [kas specializējas], tad tiek paralizēts vairāku dienestu darbs. Ir skaidrs tas, ka ir šādas lietas, un kontekstā ar to, kas notiek pasaulē, Eiropā (piesit pie koka galda), mēs nevaram gulēt un domāt, ka viss būs baigi “čikiniekā”.

Būs speciāla izmeklēšanas nodaļa, kas ir ministra rosinājums.

Protams, ka šeit ir jautājums ar divām daļām. Pirmā ir par cilvēkiem. Katrā izmeklēšanas vienībā ir cilvēki, kas ir spējīgi izmeklēt lietas, un brīžiem ir tā, ka izmeklētāji, kuri ir ar lielu pieredzi, ikdienā tiek “nogruzīti” ar kriminālparkāpumu lietām un mazāk smagiem noziegumiem, jo lielākā daļa noziegumu ir tieši tādi. Ceļš, pie kura mēs strādājam, – šiem izmeklētājiem jābūt lielākam atalgojumam nekā citās vienībās, tad varam piesaistīt cilvēkus no ārpuses, atgriezt tos, kuri ir aizgājuši prom, vai pārvilināt no citām struktūrām. Ja paskatāmies uz jebkuru citu dienestu, kas attiecas uz izmeklēšanu, KNAB, Finanšu policiju, tie ir uzbūvēti uz policijas kadriem, tur faktiski strādā policisti! Ja mēs paskatāmies statistiku par noziedzību, tad 97% lietu atrodas Valsts policijā. Un šie trīs, četri procenti ir citās vienībās. Ja mums ir vairāk [krimināl]procesu, tad šeit jābūt arī cilvēkiem ar pietiekamu intelektuālo potenciālu un gribēšanu.

Vai pareizāk nebūtu stiprināt jau esošās vienības – Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldi, Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi?

Bija arī šāds variants. Bet viena no problēmām, ir milzīgi lielais lietu atlikums. Kā redzam, tā pati Zolitūdes lieta, jo mēs to uzbūvējām uz citiem dienestiem, izveidojām speciālu grupu. Bet daudzas lietas palika, jo nebija, kam [ar tām] strādāt. Lietu atlikums – ja mēs vidēji rēķinām, gadā uzsākam ap 45 000 lietu, no 2006.gada rēķini, kas ir uzaudzis! Šīs vienības ir “nogruzītas”. Jādomā, kā vienkāršot lietas, kuras nav saistītas ar noziegumiem pret dzīvību, veselību, kuras ir “tumšas”, [tās vajadzētu] apturēt un diennakts laikā izbeigt, netērējot papildus līdzekļus.

Kas tās būtu par lietām?

Zādzības.

Katrā mantiskā noziegumā, arī kādam šķietami nelielā, ir cietušais.

Tieši tā! Tas ir izšķiršanās jautājums. Tas ir arī politisks jautājums. Kurš teiks, ka mēs nemeklēsim naudasmaka zagli? Taču nevienā valstī pasaulē nav tā, ka ir uzdevums izmeklēt visus noziegumus. Nākamais stāsts, kā mums trūkst, tās ir izteiktas prioritātes. Mūsu prioritātes rodas no rīta, bet vai tas ir pareizi! Valdība izvelk prioritātes – tā pati maksātnespēja, tā ir prioritāte, un es dodu tam resursus. Ja naudasmaka zagli noķers, lietu izmeklēs, bet viņu pārāk cītīgi nemeklēs. Ja cilvēkam nozog maku un viņš pat nezina, kur tas notika, kādos apstākļos un viņš atnāk ar iesniegumu, lai šādu lietu atklātu, un to var atklāt, bet ir jāiegulda milzīgi līdzekļi.

Tad tas ir labs signāls ielu noziedzniekiem – jūs neķers!

Nē. Izmeklēšanai ir divas formas – no nozieguma pie cilvēka un no cilvēka pie nozieguma. Kriminālpolicijā strādā ar cilvēkiem, viņi zina, ka tādas personas izdara noziegumus, viņi tiek dokumentēti un aizturēti, tas ir daudz efektīvāk. Tā ir izlūkošana, jābūt informācijai, ka ir personas, kuras pastrādā noziegumus. Deviņdesmito gadu beigās bija tā – nozaga mašīnu un galvenais bija to mašīnu atrast un atdot īpašniekam. Galvenais bija dzelzs, nevis tas, kurš nozaga. Mums vajag cilvēku, kurš pastrādāja noziegumu.

Bet mūsdienās, sevišķi pēc policijas teritoriālās reformas, vairs nav tā, ka policists pazīst sava iecirkņa ļaudis.

Ir būtiski izmainījusies noziedzība. Ko cilvēkam [mūsdienās] nozīmē pieraksts, dzīves vieta? Ļoti nosacīti! Visi mūsdienās dzīvo un darbojas virtuālajā vidē. Tur izlūkošana, izmantojot dažādas iespējas, ir daudz efektīvāka. Braukt uz adresi un meklēt, kur dzīvo Pēteris, sēdēt pie viņa mājas un gaidīt, kad viņš parādīsies, nē, viņu var atrast daudz ātrāk. Atceroties to, kāda bija noziedzība kādreiz un kāda ir tagad, tā ir diametrāli izmainījusies. Agrāk cilvēki dzīvoja vienā ciemā un visi cits citu zināja. Padomju laikā bija filma par inspektoru Aņiskinu, kurš visu zināja, pazina katru cilvēku, kad piedzimis, kur dzīvo. Tas bija svarīgi laikā, kad cilvēks bija piesiets vienai vietai un nekur nevarēja aizbraukt. Tagad cilvēki ceļo, attīstās tehnoloģijas. Vardarbīgie noziegumi (piesit pie galda), es, gatavojoties intervijai, paskatījos statistiku. 1993.gadā Latvijā notika 430 slepkavības! Iedomājieties – 430! Pērn bija 80. Bet tolaik nebija tādu noziegumu, kā tagad – ekonomisko. Viss mainījās! Kā parādījās bankas, aizdevēji, ar to viss sākās. Jaunajās lietās, kuras atvieglo cilvēkam dzīvi, parādās arī jauna noziedzība. Tev bankas karti nozog Krievijā, naudu pārskaita uz Āfriku, bet izņem Dienvidamerikā. Aņiskina metode vairs nestrādā. Te ir jautājums, ka ir jātiek līdzi [noziedzības attīstībai].

Un policija tiek līdzi?

Es saku tā – lidojumā. Mācāmies lidojumā. Būsim godīgi, esmu pilnīgi pārliecināts, jo arī pats nedaudz pasniedzu, ka atrast pie mums Latvijā cilvēku, kurš mācītu šo ekonomisko noziegumu izmeklēšanas īpatnības, [nevar]. Nav viņa! Nav cilvēku, kas to varetu pasniegt. Tie ir tikai policisti, prokurori, kas šodien izmeklē šīs lietas. Valsts ieņēmumu dienests, KNAB, kas izmeklē. Viņiem ir skatījums, bet literatūras nav. Pasniedzēji, profesori, viņiem arī nav izpratnes, kas tagad notiek, kāda ir nozieguma anatomija.

Cits jautājums ir kibernoziegumi, kur mēs sūtam cilvēkus apmācībās, sāk [mācīties] Latvijā, bet arī mūsu radniecīgajās institūcijās ārzemēs [mācās]. Mums ir vairāki cilvēki, kuri ieņem labus amatus “Europol” un “Cepol”, viņi pie mums mācījušies.

Ļoti svarīgi būtu izveidot kādu izglītības iestādi, taču ir skaidrs, ka rīt no rīta neatjaunosim Policijas akadēmiju. Tā nebūs!

Policisti ir ieinteresēti izmeklēt šādus noziegumus, burties cauri ekonomisko noziegumu shēmām?

Ir. Protams, tas ir atkarīgs no cilvēka. Ja atnāks uz policijas iecirkni cilvēks ar nazi mugurā, tad visi zinās, kas jādara, visi! Tā lieta būs atklāta, viss tiks izdarīts. Ja atnāk cilvēks ar šitādu čupu ar papīriem, līgumiem, vekseļiem un ko tik ne, – sākas problēmas. 

Cik policijā ir cilvēku, kuri var tikt ar to galā?

Katrā vienībā ir tāds cilvēks, katrā nodaļa ir cilvēks, kurš to var. Tāpēc mums ir kompetences, kurš kādas lietas izmeklē. Ļoti būtiska lieta ir analīze. Analītiķa darbs, kurš mēģina saprast, kas notiek, saskatīt fenomenus, paredzēt, kas būs, kas rīt tevi gaida. Nākotni var redzēt šodienā, tikai jāsaredz, jāsaprot. Tas ir mūsu uzdevums – gatavot analītiķus, kas sēž un skatās, izdara secinājumus, redz likumsakarības notikumos.

Kādā intervijā citējāt savu pasniedzēju, kurš savulaik sacījis – policijā var strādāt tik ilgi, kamēr neiestājas profesionālā degradācija, kad katrā cilvēkā redzi noziedznieku. Cik ilgi redzat sevi VP?

(Smejas) 1983.gadā, kad es mācījos Rīgas milicijas skolā, tā bija viena no labākajām PSRS skolām. Es tajā laikā nesapratu, ko tas vecais pulkvedis domā – kad katrā cilvēkā redzi noziedznieku. Ienāk kabinetā cilvēks un tu domā, ka viņš kaut ko te šmugulēs. Tas pats mums ir ikdienā – ir cilvēki, kuri visu zina, visu saprot – man bail no tādiem cilvēkiem. Man ir tā – jo es vairāk mēģinu kaut ko saprast, jo vairāk mēģinu uzzināt, jo vairāk nesaprotu. Visu laiku jābūt procesos, nedrīkst apstāties.

Cik ilgi vēl gribat strādāt?

Nevis, kamēr iestāsies profesionālā degradācija, bet tik ilgi, kamēr es sapratīšu, ka vairs nevaru neko dot. Nav tā, ka es te sēdēšu mūžīgi.

Tad kļūsiet par ministru.

Nē! Tas mani neinteresē. Politika mani neinteresē.

Policijas šefa darbā jau arī ir politika.

Nosacīti. Es savā karjerā, protams, esmu daudz uzrunāts un tamlīdzīgi. Bet vienmēr esmu ieturējis toleranci, neitralitāti. Mēs varam runāt par lietām, situācijām, bet politiskie jautājumi mani neinteresē. To visi zina, ka neesmu politisks. Lai kāds mani pierunātu kaut ko lobēt, nē! Man var pajautāt tikai viedokli.

Kā var nepamanīt, ka kolēģis kļuvis par noziedznieku?

Tas ir jautājums. Protams, tas ir sistēmisks jautājums. Viena lieta, ko es no šī krēsla redzu, – kas man ir apkārt, mana komanda. Protams, ir jāsaprot, ka ir atsevišķi fakti, kas liek saprast, ka ir kas noticis vai cilvēkam kaut kas nav mainījies.

Juta Strīķe nesen LTV intervijā raidījumā “1:1” atzina, ka korumpanti uzreiz ir redzami, tikai – vai viņiem tiek uzdoti jautājumi?

Tas, ka ir jāuzdod [jautājumi], pilnīgi piekrītu. Kādreiz bija stāsts, ka atnāk uz policiju darbinieks dermantīna jaciņā un pēc gada jau staigā uzvalkā, brauc labā mašīnā. Skaidrs, ka tad jautājums ir, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Tas ir jāredz.

Policijā ir bijuši skandāli. Kriminālistikas pārvaldes priekšnieku Uģi Araku aizturēja, bijušais ENAP priekšnieks Gatis Gudermanis pameta dienestu kriminālprocesa dēļ. Vai jūs ko manījāt?

Par Araku. Tas, ko izdarīja Araks, tā bija indivuduāla lieta. Kas attiecas uz ENAP, tas, ka tas bija redzams arī apkārt un būtībā tas bija mans uzdevums, ka jāveic audits, jāsaprot, kas tur notiek. Man bija arī attiecīgie secinājumi. Ir pagājis nepilns gads [kopš vadības maiņas], neesmu dzirdējis nevienu sliktu situāciju par ENAP.

Bet ir jāredz! Pagājušajā vai aizpagājušajā gadā bija septiņas policistu pašnāvības. Pirmā, otrā! Skaidrs, ka ir problēma. Tiešajam priekšniekam ir jāsaprot, jāredz, tiešajam priekšniekam, kurš katru dienu tiekas, runā, dod uzdevumus, kopā strādā. Viņam ir jāsaprot, kas notiek. Visos gadījumos nevar tā pateikt, ka var redzēt, bet ir situācijas, kad bija jāredz. Te ir [vajdzīgs] sistemātiskums. Atceros tos laikus, kad biju inspektors, kad tiešajam priekšniekam bija uzdevums zināt, kas notiek darbineika mājās. Mūsdienās tomēr ir privātā dzīve un nevienam nav īpašu tiesību jaukties tajā iekšā, ar ko viņš dzīvo. Bet attālināti ir jāmēģina saprast.

Tomēr kamēr Iekšējās drošības birojs (IDB) bija VP pakļautībā, tik raiti ar rindu tīrīšanu neveicās.

Es droši varu teikt – kad stājos amatā 2011.gadā un 2013.gadā, jau sapratu, ka dienesta iekšienē tas labumu laikam nenes. Man bija kaut kādas domas, kā to mainīt, bet tad ministrs nāca ar savu ideju [Kozlovskis rosināja vaidot jaunu IDB, kurš būtu pakļauts ministrijai – red.] un es viņu pilnībā atbalstīju. Tas, ka pēc kāda laika strādājot sapratu, ka tur viss nenotiek tā, kā būtu. Kad esi iekšienē, tik un tā ir tā piesegšana, pat ne par noziegumu, bet vienkārši ir cilvēki, viņi ir kaut kādā veidā saistīti, kopā strādā, vienā mājā dzīvo. Labāk, ka tādas lietas skata citi. Kad veidoja šo dienestu, skatīju dažādas prakses, ir valstis, kur dienests ir zem Ministru kabineta.

Kad sākāt darbu kā priekšnieks, pēc 2011.gada janvāra notikumiem, laupīšanas Jēkabpilī, runājāt par policistu deklarāciju pārbaudēm. Kā veicas?

Tajā laikā nebija tik daudz runa par deklarācijām. Problēma bija, ka nedeklarēja otros darbus. Tas bija ļoti būtisks pavērsiens – mēs ieviesām striktu kārtību, ja cilvēks grib paralēli strādāt [citviet], jo tas ir atļauts. Es nedrīkstu paralēli strādāt, tikai pedagoģisko drabu, bet pārējie drīkst. Tika strikti noteiks, ka jāsaskaņo [šāda strādāšana], ja strādā bez saskaņošanas, tad viss! Prasīja no darba devēja atsauksmes, jāsaskaņo grafiki, kādi ir pienākumi, kā tie ir attiecināmi uz tiešajiem dienesta pienākumiem.

Kāda ir situācija šodien ar piestrādāšanu?

Papildus strādā kādi 23%. Tie ir darbi, kas saistīti ar kādiem drošības dienestiem, apsardzes kompānijām. Tālāk bija jautājums par deklarācijām. Izveidojot iekšējās kontroles biroju, tas ir tā uzdevums skatīties šīs deklarācijas. Mēs esam nepilni 7000, katru nevaram pārbaudīt, bet mums ir izveidota riska analīze. Mums ar VID ir informācijas apmaiņa, saņemam deklarāciju, redzam, ka gada laikā policista mantiskais stāvoklis izmainījies, labklājība, īpašumi. Tas ir signāls, mēģinām saprast, kas notika. Par to pašu jūsu žurnālu, kurā bija raksts, arī izskatījās slikti. Kad tam izgāja cauri, tapa ļoti daudz skaidrojumu. Palika arī neatbildēti jautājumi, bet pamatā bija normāli skaidrojumi, kā tas ir radies.

Starp citu, Igaunijā un Lietuvā visus darbus policists nedrīkst savienot.

Mums arī tā ir! Viss, kur ir azartspēles, tādus nekad neatļauj. Nesen bija gadījums – neklātienē ir parādījies jauns azartspēļu bizness, caur internetu, kur redz tikai cilvēka rokas. Viens tur gribēja strādāt. Neļāvām! Uz inkasācijām tas [aizliegums] attiecas, kur ir skaidras naudas apgrozījums, kur ir dārgas preces. Tās ir riska vietas un tur nevar [piestrādāt]. Tādi noteikumi tapa pēc 2011.gada, pēc Jēkabpils notikumiem. Tas bija šoka moments.

Tādas bandas, kādas policistu rindās bija radušās 2011.gadā, tagad vairs nevar veidoties?

Viena no lietām, kas 2011.gadā bija skaidra – tajā pašā speciālo uzdevumu bataljonā, bija svarīgi saprast, kas ar ko kopā strādā maiņā, ekipāžā. Kad visu salikām kopā, tas bija ļoti interesants pētījums. Pēc 2011.gada attīstījās psiholoģiskā testēšana tieši uz amatiem, kur ir paaugstināti riski, kur ir vardarbība. Psihologs dod atbildi.

Atsijājas arī?

Katrs policists viņam [testam] iet cauri. Ir viens kopīgais tests, lai vispār varētu policijā strādāt, un tad ir speciālie testi. Arī vadītājiem, ja mēs kādu cilvēku virzām vadītāja amatam, viņš iet cauri testam – kā strādās ar cilvēkiem, kā saprot lietas, kāds ir skatījums. Vara, nauda un sievietes, trīs lietas, kas vienmēr bojājušas pasauli (smejas). Kā ar to tiek galā.

Ir [gadījumi], kad testi atsijā. Es pārsvarā arī parakstu šos slēdzienus, un ir tā, ka iesaku neņemt [darbā], cilvēks tālāk netiek virzīts. Ir izstrādāta metodika, atjautības uzdevumi, sacerējumi jāraksta utt. Es neredzu visus, kurus uzņem policijā, bet tos, kurus iekšienē virzām, tos visus redzu.

Viens no lielākajiem policijas darba kritiķiem ir ģenerālprokurors Kalnmeiers. Kā vērtējat prokuratūras darbu, kādas jums ir attiecības?

Esmu medījis ar Kalnmeieru.

Kompānijā, kurā viņš medī?

Latvija vispār nav liela valsts un pats esmu mednieks, neesmu “saslimis” ar to, nav tā, ka milzīgi daudz [medīju], bet nu ar dažiem esmu kopā medījis. Kolektīvās medības ir tādas – aizbrauc un pat nezini, kas tur būs pārējie mednieki. Esmu bijis ar Kalnmeieru medībās. Es zinu, ka viņš ir aktīvs, labs mednieks. Jautājums jebkurā gadījumā ir par to, ka katram cilvēkam ir sava kaut kāda iekšējā kontrole. Medībās ļoti reti kad ir bijusi tāda situācija, kad kāds sāk kaut ko runāt. Labi, ja par sadzīviskām lietām jau kaut ko mēģina parunāt, risināt, bet ko tur var atrisināt!

Pirms divām nedēļām tikos ar ģenerālprokuroru. Mēģinām vienu reizi mēnesī satikties, pārrunāt lietas. Skatoties uz Kriminālprocesu, redzam, ka ir prokurors, ir izmeklēšanas vadītājs, un prokurors būtībā vada, ir uzraugošais prokurors. Mūsu pamatjautājumi, arī pēdējā sarunā, bija par trim lietām – izmeklēšanas vienkāršošanu, par prioritātēm un par šo milzīgo lietu apjomu, atlikumu, ko ar to darīt.

Ko darīt?

Pagaidām domājam. Apmēram 200 000 lietu ir pārpalikumā. 2013.gadā nedaudz samazinājās, jo tika mainīti augstākie sodi uz zemākiem, tad daudzi noziegumi no smagiem kļuva par mazāk smagiem, no mazāk smagiem par kriminālpārkāpumiem, kur jau ir apturēšanas laiks. Mēs jau neizbeidzam [lietas], mēs apturam. Laiks iet un [lietas] izbeigsies tikai tad, kad iestāsies noilgums. Pamatā 70% ir mantiskie noziegumi. Tas uztrauc, būsim godīgi, zog visu, ko var nozagt!

Man mašīnai nozaga dekoratīvos diskus, es negāju uz policiju.

Nevar tā, ka neiet ar iesniegumu uz policiju. Dzirdēts – neies, jo policija jau tā ir noslogota. Bet nevar pat iedomāties, kā tas kādā situācijā var nospēlēt, ja mēs zinām, ka tāds gadījums ir bijis. Mūsu mērķis nav paņemt iesniegumu un “gruzīties” tajā, bet mums ir jāzina, ka tāda situācija ir bijusi. Bet tādās lietās nemeklēs [vainīgo]. Kā viņu var atrast!

Kriminālprocesa likumā ir 6.pants – obligātums, kas traucē. Mēs no tā principa gribam tikt vaļā. Tur ir teiks, ka jebkurā gadījumā, kad ir pamats uzskatīt, ka ir noticis noziegums, ir jāsāk kriminālprocess un jāsāk izmeklēšana. Viss! Faktiski likums tevi iedzen [stūrī].

Kuras no neatrisinātajām lietām jums pašam kremt?

Pirmā man būs [tiesneša Jāņa] Laukrozes lieta, kuras izmeklēšanā es pats arī, kad biju Rīgas policijas kriminālpolicijas priekšnieks, iesaistījos [2001. gadā pilsētas centrā nošāva Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Jāni Laukrozi, slepkavas joprojām nav atrasti – red.]. Tā palika. No seniem laikiem, kad Tukumā strādāju kriminālpolicijā, man ir kaut kādas pāris lietas palikušas, kur (pauze) palika, neteiksim, sāpe, bet… Smagas lietas arī. Es atceros lietu, kurā kopā ar Kalnmeieru strādāju, viņš prokuratūrā bija izmeklētājs. Tukumā pazuda meitene – gāja uz skolu un pazuda. Atrada drēbītes mežā un pēc kādiem trim mēnešiem viņu atrada noslepkavotu. Mēs ieguldījām milzīgu darbu, bet nekā neatradām. Tuvu bija tam [ka atradīs], bet… Laukrozes lieta, tad mēs runājām par uzbrukumu sistēmai, tiesībsargājošajām iestādēm. Protams, daudz versiju bija. Laukrozes lietā vēl ir pieprasījumi, tā lieta nav aizmirsta.

Arī tās trakās pirmdienu slepkavības. Bija periods 2001.gadā, ka slepkavības notika pirmdienās. Tad [noslepkavoja Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieku Grigoriju] Ņemcovu, un arī [advokāts Ainārs] Platacis, nav saprotams līdz galam, kas notika ar Plataci. Lietas var atrisināties, var ieguldīt milzīgu darbu, bet pagrieziens var parādīties pilnīgi nejauši. Vienmēr ir jātic, ka kaut kur, ja esi strādājis, ja pareizi to darbu ieguldījis, agri vai vēlu atradīsies risinājums.

Kā jūs domājat, vai esat policistiem autoritāte?

Policijā ir grūti strādāt, ja nav autoritātes. Policija ir pusmilitarizēta sistēma, kas balstās uz pavēlēm, rīkojumiem, kur būtībā ļoti svarīga ir uzticēšanās. Tāpēc ir ļoti svarīgi, to arī redzam, ka ir šī autoritāte. Ja vadītājam tā ir, tad cilvēki tic, un tas ir svarīgi. Kad viņiem ir grūti, lai ir, kas uzliek roku uz pleca, kad viņiem ir labi, tad jāpasaka, ka viņš ir malacis. Tās ir ļoti sīkas lietiņas, bet šīs lietiņas spēlē lielu lomu.

Vai ir kāds mēģinājis jūs uzpirkt?

Tu zini, ka nē! Varbūt tagad jau nav par ko, bet deviņdesmitajos gados [strādājot Tukuma policijā] man piedāvāja nodedzināt, tādas lietas piedāvāja. Tagad jau nav par ko.

Priekšniekam jau ir vara, var resursus nedot kādas lietas izmeklēšanā.

Atkal, viss ir noteikts Kriminālprocesa likumā. Ir izmeklēšanas tiešais priekšnieks, un es izmeklēšanā neesmu nekas! Man ir bijušas situācijas, kad prasu izmeklētājam, zvanu, kas lietā notiek, bet viņš man atbild – kas jums par daļu, kas jūs esat kriminālprocesā!

Un politiskais spiediens?

Es domāju, ka pēdējos četros, piecos gados noteikti kaut kur kaut kas slēpjas tajā visā [izmeklēšanas prioritāšu izvirzīšanā], bet tā, ka būtu dots mājiens, nav. Vienmēr atrodas nozares, kuras [valstij] dod naudu, tur arī vairāk valsts iegulda naudu. Paskatījos, ka mēs šajā pusgadā esam ļoti labi pastrādājuši, esam daudzus miljonus valsts kasē atgriezuši, iedevuši [atgriezti 55 miljoni noziedzīgi iegūtās naudas – red.]. Tas arī rādītājs!

Tas, kas tagad notiek, atkal jāpiesit pie koka, tie riski, iekšējā, ārējā drošība. Tajā [drošībā] neinvestējot (pauze)… Terorisma līmenis ir zems, bet ir visdažādākie cilvēki, mēs ar bažām skatāmies, kas Anglijā notiek. Nesen biju Eiropā. Grieķijā runā, ka tagad organizētā noziedzība ir pazudusi, visi pievērsušies cilvēku pārvadāšanai, tas tagad ir bizness numur viens Eiropā! Te jau tāpat – ir cilvēki, kas ar kaut ko nodarbojas un tad pievēršas šim [cilvēku pārvešanai].

Problēmas rada jautājums arī par [kontrabandas] cigaretēm, kā ar to tikt galā. Sevišķi no Baltkrievijas. Martā pirmajā vizītē bijām Baltkrievijā, tagad mums attiecības daudz maigākas. Bijām runāt par šo jautājumu. Esam sākuši dialogu, lai mēģinātu risināt, saprast. Lai gan tas būtu VID lauciņš.

 

Komentāri (11)

Krix 30.07.2016. 00.00

Visiem IeM stagnātiem un sovokiem vajadzēju vienu Saakašvili, kas to mēslu stalli iztīrītu !

+8
-2
Atbildēt

0

sniega_roze 01.08.2016. 15.19

Varbūt derēja arī skaidrs salīdzinājums ar Igauniju – darbinieku tik, algas tik, struktūra tāda, vecuma struktūra šāda, bet rezultāti tādi, ekonomiskos noziegumus risina tā.

Tad arī uzreiz būtu skaidrs cik strauji pa deboļsevizācijas ceļu ziemeļu kaimiņiem esam vai neesam tikuši līdzi.

+3
0
Atbildēt

0

aldis 31.07.2016. 08.05

Aņiskina metodes tiešām neder, bet elementāru godīgumu pret saviem pienākumiem gan derētu pamācīties

+3
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu