Mēness taču lido! • IR.lv

Mēness taču lido!

6
Inese Pudža.

Aktrise Inese Pudža atgriežas teātrī ar jaunu pieredzi

Īsziņa – visai gara: «Man tur tāda maza epizode Lidočkas sakarā… Skumji naiva apalīte no sirds to Krečinski mīl, bet viņam tikai nauda, nauda, nauda. Vēl man ir divas epizodes, kur esmu bēru viesis un bezpajumtnieku pārstāve – nav teksta, bet man nenormāli patīk. Bez tam nedrīkst arī pārspīlēt, jo jāsaprot lomas konteksts kopējā zīmējumā. Zini, no tās sērijas – mušas nevajag no lielgabaliem šaut.» Un smaidošs ģīmītis. To atsūtījusi aktrise Inese Pudža, kā katru dienu, sēdēdama autobusā Rīga-Valmiera un braukdama uz darbu. Pavisam drīz Valmieras teātrī notiks  Viestura Meikšāna uzveduma Razpļujeva sapņi pirmizrāde, kurā režisors apvienojis motīvus no divām krievu satīriķa Aleksandra Suhovo-Kobiļina lugām Krečinska kāzas un Tarelkina nāve. Tas šosezon Inesei Pudžai ir ceturtais jauniestudējums – tikai pirms gada atgriezusies teātrī pēc meitiņas piedzimšanas, viņa atkal ir ļoti aizņemta aktrise. Viss ir tāpat, tomēr citādi, jo mājās gaida Hermīne, kurai ir divi gadi, brīnišķīgais pasaules izzināšanas vecums.

Restartējama profesija

Inese Pudža ienāca latviešu teātra ainavā visnotaļ pamanāmi – pirmās lomas jau studiju gados, un tūlīt sekoja pirmās divas nominācijas Spēlmaņu nakts balvai par sezonas spilgtāko debiju gan kā aktrisei, gan kā režisorei. 2012. gadā Inese arī tika pie savas «skatuves naglas» kā Gada jaunā skatuves māksliniece, nospēlējusi divas pamatīgas lomas Vladislava Nastavševa iestudējumos – Katrīnu Tenesija Viljamsa Pērnvasar, negaidot Nacionālajā teātrī (2011) un titullomu Augusta Strindberga Jūlijas jaunkundzē (2012) Valmierā. Tās bija augstas raudzes lomas, kas pierādīja, ka sīkais skuķis – metrs un 64 centimetri, tīrais zvirbulis skatuves mērogiem – ir ar krietnu krampi, izcilu jūtīgumu pret partneri, viegli ierosināmu temperamentu un ļoti skaidru galvu. 

«Jo teātrī visbriesmīgākais ir dumjš aktieris,» saka Māra Ķimele, kas vadīja Latvijas Kultūras akadēmijas režisoru kursu, kurā kopā ar Elmāru Seņkovu, Valteru Sīli, Kārli Krūmiņu, Ingu Tropu mācījās arī Inese. Visi šā kursa režisori dabūja arī daudz spēlēt – aktieri mācījās atsevišķi, vajadzēja iztikt saviem spēkiem. Tāpēc vairāki no šī kursa ir pierādījuši sevi arī kā gudri aktieri. Jo tāda ir šā gadsimta prasība: labs, kur nu vēl izcils aktieris vairs nevar būt dabas dots tīrradnis, kas spīd ar savu gaismu vien un intelektu tikai spēlē, kā tas bija vēl pirms pārdesmit gadiem. «Tagad aktieris nevar būt vienkāršs kā zeme, kā dubļi, kā Ļeņins,» smejas Ineses skolotāja Māra Ķimele, atcerējusies izteicienu no padomju laikos leģendārās kafejnīcas Kaza, kas pulcēja radošos darboņus. Inese pavisam noteikti pieder pie šīs jaunās paaudzes, kas dara savu darbu ļoti apzināti un bez lieka sentimenta, uztverot to nevis kā misiju, bet kā profesiju, kurā gan ir savi noteikumi, tomēr pat zināmas patiesības vienmēr jāpārbauda un nepārtraukti «jārestartē».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu