Kā nenodot ārpakalpojumā domāšanu?
Informācijas tehnoloģiju speciālisti labi zina paradoksu – jo vairāk informācijas, jo grūtāk tajā kaut ko atrast. Vai nu jāveido labāki informācijas meklēšanas algoritmi, vai jāmācās uzdot labākus jautājumus. Šobrīd dzīvojam informācijas pārpilnības laikmetā. Un cilvēks pēc dabas ir slinks. Ja Google kādu lapu piedāvā pirmo, tas automātiski nozīmē, ka tās informācija ir vispilnīgākā, svaigākā un kvalitatīvākā. Un jebkas, ar ko mūsu draugi dalās Facebook, ir ticams. Ir taču tik ērti domāšanu nodot ārpakalpojumā. Tāpēc mēs ik dienu pieņemam «42» kā gluži leģitīmu atbildi jautājumam par dzīves jēgu. (Šo skaitli pazīs Duglasa Adamsa grāmatas Galaktikas ceļvedis stopētājiem lasītāji. Grāmatā cilvēce uzbūvē superdatoru, lai uzdotu jautājumu, kāda ir dzīves un visuma jēga, bet dators atbild: 42. Kad cilvēki ir pārsteigti, dators iesaka – ja gribat citu atbildi, jāuzdod cits jautājums.)
Informācija ir rīks. Kā ar jebkuru rīku, ar to jāmāk strādāt. Informācijas pārbagātības apstākļos izšķiroša nozīme ir informācijpratībai – prasmei uzdot jautājumus, izvērtēt saņemto informāciju un uz tās bāzes radīt jaunas zināšanas. Personīgā līmenī šo prasmju trūkums, iespējams, problēmas nesagādā – ja students darbu balstījis Vikipēdijā, viņš saņem «neapmierinoši», un beigta balle. Taču biedējoši bieži šo prasmju trūkums tiek demonstrēts arī publiskajā telpā – no sociālajos tīmekļos saceltām vētrām par «Mucenieku bēgļu» zvērībām līdz masu medijos tiražētām blēņām. Un mediju – gan tradicionālo, gan ne pārāk – vides kvalitāte ietekmē mūs visus. Ja gan mediju veidotāji, gan patērētāji pret informāciju attiecas nevērīgi, tad sanāk kā Ziedonim – pirmā stāva dialogs, kurā kurlais runā ar kurlo.
Stāsts gan nav tikai par medijiiem. Sekas informācijas izvērtēšanas prasmju trūkumam un nekritiskai informācijas pieņemšanai ikdienas situācijās – sākot no ticības reklāmām un beidzot ar izmantotajiem informācijas avotiem doktora darbā – ir tas, ka mēs kā sabiedrība kopumā kļūstam intelektuāli kusli un viegli vadāmi. Ja mēs ikdienā domāšanu labprātīgi uzticam citiem – draugiem, medijiem, tehnoloģijām -, tad diez vai var sagaidīt, ka spēsim būt prasīgi arī pret politiku un valsts pārvaldi. Ka nesamierināsimies ar atbildēm «42» un pamatoti argumentēsim, kāpēc tās nav pareizas vai definēsim labākus jautājumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.