IR

Latvijas dižkoki gaida atbrīvošanu 0

Aicinājums Lielās talkas dienās sākt Latvijas dižkoku atbrīvošanas akciju
Dizkoki_1_enins-media_large
Viens no dižozoliem. Foto: Guntis Eniņš
Guntis Eniņš 12.aprīlis 2016 07:00

Pamesto māju pagalmi, gatves, ganības, pļavas un sviedriem slacīti tīrumi aizaug ar drūmiem krūmiem, tie pāraug gari izstīdzējušos kokos, kas sniedzas pāri zemzarīšu virsotnēm, lai atņemtu tiem sauli.

Ielenktie dižkoki smok bez gaismas kā gūstekņi cietumā un pārvēršas kropļos ar nokaltušiem aizlauzto zaru elkoņiem. Dižkoku bojāeja sākas ar apakšējiem, visvairāk noēnotajiem zariem un izplatās kā sērga uz augšu, uz galotni. Simtgadīgais ozols augšanu garumā ir pabeidzis, vairs nespēj mainīt sava auguma plato uzbūvi, habitus, tā, lai, galotne atkal sāktu strauji šauties augšup, līdzi jauno uzbrūkošo koku smailēm.

Mūsu dižozoli nevar izraut saknes no dzimtās zemes un saviem saimnieku dēliem un meitām uz siltām zemēm līdzi aizlidot. Šie koki ļoti gaida pavasarus, lai dāvātu savus kuplos zarus gājputnu ligzdām.

Īpaši jutīgas pret apēnojamu ir cilvēku mājvietu klajumos uzaugušās dižpriedes ar zemiem, platiem vainagiem kā pīnijas. Tā aizgāja bojā visdižākā Latvijas priede pie pamestajām „Kalnieku" mājām, Ģibuļu pagastā 1990. gadā, un arī visas milzīgās dižpriedes Stopiņu pagastā un daudzviet visā Latvijā.

Imantam Ziedonim piemita grūti izskaidrojama īpaša enerģija un spēks. Padomjvaras baiļu laikā viņš spēja izveidot dižkoku atbrīvotāju grupu. Ziedonis rakstīja, ka „latvieši ir kapu tauta...", jo brīvajās dienās ar lejkannu rokās dodas kopt piederīgo kapu vietas. Tā ir uzteicama, iejūtīgi mīļa, latviskā pienākuma tradīcija.

Kopā ar Imantu Ziedoni (priekšplānā) pie Zēžu ozola. Foto: Guntis Eniņš

Bet ne mazāk svarīgi, varbūt vēl svarīgāk un atbildīgāk būtu doties reizi gadā, kaut vai reizi divos gados, apmeklēt sava tēva un vectēva mājas vai māju vietu un rādīt mazbērniem (kamēr vēl var) to zemi, kur sākusies jūsu dzimta. Varbūt tur pamests likteņa varā, apēnots un ielenkts no uzmācīgiem alkšņiem, kārkliem skumst dižozols un turas ar pēdējiem spēkiem. Gaida. Bija daudzas latvju sētas, kur saimnieks, piedzimstot dēlam, iestādīja ozolu, bet meitai - liepu. Varbūt šis ozols un liepa tūlīt būtu dižkoki, bet tagad cīnās ar uzmācīgu kārklu un alkšņu biezokni.

Foto: Guntis Eniņš

Ir patīkami uzzināt, ka tagad daudzas ģimenes, līdzīgi kā izcilā rakstniece - novadpētniece Melānija Vanaga, veido plašus un sazarotus savu dzimtu kokus ar plašām un dziļām gadsimtu saknēm. Mani skumdina secinājums, ka latviešiem sakarā ar komunisma skolu un audzināšanu pret privātīpašumu tagad ir izzudusi loģiska vēlēšanās un cenšanās sameklēt dabā to vietu, kur viņš ir dzimis, kur dzimuši, auguši, darbojušies tēvs māmiņa. Varbūt tā vieta dos cerību, spēku, ka nāks šis laiks - bērni un mazbērni sadzirdēs aicinājumu un izglābs sava vectēva vai vecvectēva stādīto, mīlēto ozolu (liepu) un sakops šo vietu kā piemiņu.

Esmu redzējis, mērījis un fotografējis simtiem šādu vietu ar dižkokiem un topošiem dižkokiem tīrumu vidos, bet tur nav nevienas norādes, ne zīmes, ne pazīmes, ka te kāds cilvēks būtu nācis un pieskāries šai vietai. Vientuļas un mūžam pamestas ir šīs vietas.

Foto: Guntis Eniņš

Gribu iedegt liesmu jaunai kustībai, iešūpot, ievibrēt dvēseļu stīgas ar apziņu, ka zemnieku tautai ārpus Rīgas bija dzimtu pamati un dvēseļu saknes, kur lido ligzdot māju bezdelīgas kā domas. Ja māju nav, ir vēl koki kā pēdējā saikne starp Mūžību un laiku un Tevi.

Latvija ir arī daudzo vietvārdu zeme, jo latviešu zemnieki dzīvoja viensētās un katru birzi, avotu, tīrumu, pļavu, kļavu un ozolu savu nosauca vārdā. Saglabāt šos toponīmus (mazos vietvārdus) no tāliem senlaikiem ir mūsu pienākums. Dižkoku atbrīvošana un vārdu atcerēšanās veidos un saglabās latvisku ainavu, kura vēl tomēr ir skaistākā pauguraiņu un līdzenumu ainava Eiropā.

Foto: Guntis Eniņš

Lielajā Latvijas talkā 23. aprīlī izies tūkstošiem labticīgu un čaklu cilvēku. Un mans aicinājums, lai šīs talkas reizē iesāktos arī dižkoku atbrīvošana - kaut sākumā tikai atsevišķās vietās, dažos novados, skolās, dažās saimniecībās, lai nākamā gadā uz Latvijas simtgadi tā izvēršas plašumā, skaistumā un dziļumā. Vajag sākt ar darbiem šo ideju kustināt. Latvija taču ir dižkoku lielvalsts.

Dabas retumu krātuves vārdā

Guntis Eniņš

 

Ieteikt šo rakstu? Jā(0)

Pievienot viedokli →

Citi viedokļi

Korupcija_karte_krafts-second_compact
Nākamais raksts

Latvijā divi budžeti - valsts un ēnu ekonomikas, kurš lielāks? (14)

Likumdevēju iniciatīvas trūkums ir spilgts signāls uzņēmējiem, ka drīkst ofšorizēties