Lāčplēses – tā nosaucām smaidīgās kinoproducentes Alisi Ģelzi un Aiju Bērziņu, kuru studijas Tasse Film pirmais darbs nupat Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā uzvarēja jauniešu filmu konkursā un saņēma balvā Kristāla lāci. Kā mazas valsts, sīkas studijas un nezināma režisora filma var gūt tik izcilu starptautisko atzinību, kā tas izdevies Renāra Vimbas debijas lentei Es esmu te? Ar talantu, darbu un pacietību.
«Sākot strādāt kopā, abas norunājām, ka taisīsim tikai tās filmas, kurām ticam, jo tad varam tās aizstāvēt par 150%,» Alise izstāsta darba pamatprincipu. Klāt nāk intuīcija, gatavība riskēt, atvērtība pasaules pieredzei, neatlaidība. Piemēram, lai saņemtu finansējumu filmai, producentes klauvēja pie valsts durvīm trīs reizes, gluži kā pasakā. Rezultāts arī izskatās kā pasakā, taču patiesībā tas ir gadiem ilgs starptautiskas komandas darbs – tāpēc jo vairāk pelnījis atzinību. Pirmais lācis ir nomedīts, bet gan jau nākotnē vēl dzirdēsim par šīm kinojomas profesionālēm, jo abas zina, ko dara, un viņām sanāk.
Diemžēl to pašu nevar teikt par veselības nozares vadību. Padomju laikos cilvēki stundām dirnēja rindā pēc desas, tagad – lai tiktu uz valsts apmaksātām veselības pārbaudēm. Neticami, bet fakts: 21. gadsimta Latvijā, kura lepojas ar vienu no pasaulē ātrākajiem interneta pieslēgumiem un Satversmē ierakstīto apņemšanos «valsts aizsargā cilvēku veselību», vēža slimniekiem un citiem pacientiem ar elkoņiem jāizcīna sava vieta zem saules, stāvot garās rindās pēc izmeklējumu «kvotām», kuru vienkārši ir par maz. Veselības joma savu Lāčplēsi vēl gaida.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.