Kanādietes Mārgaretas Atvudas romāns – antiutopija par sievietēm
«Viss, izņemot spārnus, kas ietver manu seju, ir sarkans: asiņu krāsa, kas mūs definē. Tērps sniedzas līdz potītēm, svārki ir kupli, ar piegulošu ņieburu, kas apņem krūtis, piedurknes platas. Arī baltos spārnus prasa noteikumi; lai mēs neredzētu un mūs neredzētu.» Ar Bukera balvu novērtētais kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas Kalpones stāsts izbaudāms acīm, un tie ir ne tikai iespiesti burti, bet arī krāšņi vārdos uzburti vizuāli tēli. Grāmata sarakstīta 1985.gadā, tā ir antiutopija, autore raksta par nākotni, taču ne pārāk tālu. ASV prezidents teroristu uzbrukumā tiek nogalināts, varu pārņem Kongresa vairākums – kristīgi ievirzīta kustība Jēkaba dēli. Kā atceraties, 90.gadu sākumā pasauli piemeklēja pavisam cita veida apvērsums, kura daļa bija arī Baltijas dziesmotā revolūcija, taču Atvudas aprakstītā «pasaules gala» simptomi bīstami atgādina pašreizējās bažas par trauslo kara-miera līdzsvaru.
Nodibinātās Gileādas republikas galvenais uzdevums: kodolatkritumu piesārņotā pasaulē cilvēku dzimums zaudējis auglību, spēju vairoties. Par iekārojamāko mantu pasaulē kļūs bērni, tikumības vārdā tiek izsludināts likums, saskaņā ar kuru par spēkā neesošām tiek pasludinātas visas laulības, kuru viena vai otra puse ir precējusies otrreiz, to bērni atņemti un nodoti adopcijā valdošajai šķirai. Tieši šādā veidā Kalpones stāsta galvenā varone Zemfreda zaudējusi savu vīru, bērnu, māti, viņas dienasgrāmatā emocijām piesātinātās atmiņas literāri meistarīgi savijas ar tagadni sausi fiksējošajiem ierakstiem.
Otrais pēcnācēju iegūšanas veids valdošajai šķirai, kas Gileādas republikā legalizēts, atsaucoties uz Vecās Derības stāstu par neauglīgo Rāheli: ja kalpoņu bērni tiek ieņemti un dzemdēti, guļot starp saimnieces kājām, tie uzskatāmi par saimnieku bērniem. Tādējādi visas sievietes, lai neizniekotu viņu auglību kā vērtīgāko resursu, tiek iedalītas šķirās: sievas reprezentācijai, kalpones, kuru uzdevums ir dzemdēt, martas, kas palīdz saimniecībā, un nesievietes, kas tiek sūtītas uz kolonijām, nodarbinātas kodolatkritumu novākšanā, kas nozīmē nāvi pāris gadu laikā. Kā jau pamanījāt, gan sabiedrības kārtu apzīmējumos, gan atdarināšanas cienīgajos paraugos iedvesma smelta Bībeles tēlos, kas tekstam piešķir eshatoloģisku krāšņumu un nolemtību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.