Kinooperators Miks Zvirbulis atklāj, kādu filmu viņš vēl gribētu uzņemt un kuras dziesmas viņam joprojām spiež kamolu kaklā
Tur, kur kino! – telefonā moži saka pazīstamais kinooperators Miks Zvirbulis, kad sarunājam vakariņot Andalūzijas sunī. «Esmu mobils, piebraukšu, kur vajag.» Saistībā ar Lielā Kristapa godināšanu – viņam piešķirta balva par mūža ieguldījumu kinomākslā – Zvirbuli raustot uz visām pusēm. Pēc pāris nedēļām viņam būs 78, bet šīs paaudzes vīri šķiet moži gan miesā, gan garā.
Kafejnīcā jaunekļi pie blakusgadiņa brauka un virpina labi koptas ūsas un bārdu, izskatās kā izkāpuši no Oļģerta Dunkera un Zvirbuļa filmas Uzbrukums slepenpolicijai. Uzcirtušās meitenes met acis riņķī kā ballītē filmā Tauriņdeja. Zvirbulis šajā jauniešu barā ir kā baltais zvirbulis – reti kurš vienkāršajā vīrā atpazīst slaveno kinooperatoru.
«Bilde bieži vien māksliniecisku vērtību iegūst tad, ja ir novirze no normas. Cilvēkam taču ir jāvada tas, ko un kā filmē,» sava skolotāja, talantīgā kinooperatora Māra Rudzīša vārdus citē Zvirbulis, kad vaicāju, kā viņš vērtē mūsdienu Latvijas kinomākslu. Pats uzņēmis tuvu pie 40 filmām, pieredzējis gan Rīgas kinostudijas uzcelšanu («mēs ar Rudzīti braucām uz Rīgas kinostudiju un redzējām, kā cietumnieki to cēla») un piedzīvojis arī tās sabrukumu neatkarīgās Latvijas laikā, Zvirbulis augsti vērtē kino, kas liek domāt un uzrunā emocionāli. «Tagad bieži vien filmē, ne pārāk nogurdinot savu smadzeņu aparātu, – sak, gan jau montāžā visu attīrīs. Nekas tā nerodas.» «Labs operators no slikta atšķiras ar to, ka labs operators ir dramaturģiski domājošs,» viņš atkal citē Rudzīti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.