Latvijas ekonomikas sniegums 2014.gadā, ieskats nākotnē

Šogad Latvijas makroekonomiskās politikas kritizētājs Pols Krugmans par mums “aizmirsa”

Jaungada vakars ir īstais brīdis atslēgt ikdienišķus informācijas plūsmu trokšņus un fokusēties uz galveno: kas izdarīts gada laikā un kas paveicams nākamgad. Katram uz šo jautājumu ir jāatbild individuāli un mūsu darbu kopums noteiks turpmākās Latvijas sekmes. Savā rakstā mēģināšu atspoguļot Latvijas galvenos sasniegumus 2014.gadā un attīstības vektoru.

2014.gads noteikti paliks atmiņā ar noturīgu uzlabojumu demogrāfijas jomā. Noslēgto laulību skaits ir lielākais kopš “treknajiem gadiem”, bet jaundzimušo skaits ir augstākais pēdējo piecu gadu laikā. Gada pirmajos 11 mēnešos gandrīz 20 tūkstoši mazuļu nāca šajā pasaulē ar Latvijas identitāti. Nācijas ilgtspējas nodrošināšanai vēl ir jāpanāk pozitīva iedzīvotāju skaita dinamika, un, kas ne mazāk svarīgi, – jāstrādā pie kvalitātes jeb cilvēkkapitāla kāpuma. Attīstību var panākt, ja katra nākamā paaudze ir ne tikai lielāka, bet arī labāka par iepriekšējo.

Neskatoties uz sankcijām un pretsankcijām, Latvijas ekonomikas attīstības temps joprojām ir viens no straujākajiem Eiropas Savienībā (ES). 2014.gada pirmajos trīs ceturkšņos iekšzemes kopprodukta apjoms pieauga par 2.5%. Rūpniecības izlaide septembrī un oktobrī pārsniedza iepriekšējā gada atbilstošo mēnešu rādītāju. Nākamā gada sniegumu varētu pozitīvi ietekmēt “Liepājas metalurga” darbības iespējamā atjaunošana. Bet jau 2014.gada oktobrī mēneša eksporta apjoms pirmoreiz Latvijas vēsturē pārsniedza miljardu eiro. Savukārt uzņemto ārvalstu viesu skaits Latvijas viesnīcās trešajā ceturksnī pārsniedza pusmiljonu.

Tādējādi eksporta un tūristu plūsmu pieaugums no ES valstīm (pateicoties arī dalībai eirozonā un Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam), kā arī ciešākas ekonomiskās attiecības ar citām, tālākām valstīm, varētu ļaut pilnībā kompensēt eksporta un tūristu samazinājumu no Krievijas.

Būtiski uzlabojumi bija vērojami darba tirgus jomā. Faktiskais bezdarba līmenis (nejaukt ar reģistrēto) nokrita līdz 10.6% (divreiz zemāks nekā krīzes laikā), kas ir zem eirozonas vidējā rādītāja. Tas nozīmē, ka deviņi no desmit ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem tiek nodarbināti. Šis rezultāts sasniegts nevis ar valdības izmisīgiem centieniem “stimulēt ekonomiku” uz nākamo paaudžu rēķina (audzējot budžeta deficītu un parādu), bet pateicoties atgūtai tautsaimniecības konkurētspējai un privātā sektora attīstībai – zema un krītoša valsts budžeta deficīta apstākļos.

Uz rokas saņemtās algas pirktspēja atgriezās un pat nedaudz pārsniedza pirmskrīzes līmenī. Tas nozīmē, ka par vidējo algu tagad var nopirkt vairāk preču un pakalpojumu nekā “treknajos gados”. Ir progress sociālās nodrošināšanas jomā – būtiski pieauga minimālā alga, tiek indeksētas vecuma pensijas. Labklājības līmenis turpinās augt arī nākamgad.

Guvām pārliecību, ka dalība eirozonā nostiprina, nevis atņem nacionālo identitāti. Par to liecina kaut vai Latvijas eiro monētas ar Mildu un centu monētas ar Latvijas ģerboņa attēlu, kas tagad ir likumīgs maksāšanas līdzeklis ne tikai Latvijā, Igaunijā (un no 2015.gada 1.janvāra – Lietuvā), bet arī Vācijā, Francijā un jebkurā citā eirozonas valstī.

2014.gads paliks atmiņā arī ar to, ka Latvijas makroekonomiskās politikas kritizētājs Pols Krugmans par mums “aizmirsa”. Šķiet, ka, pat radoši izlīdzinot datus un atlasot izdevīgo laika periodu, arvien grūtāk maldināt starptautisko sabiedrību un Latvijai karināt neveiksminieka birku. Līdzīgi visu gadu nekas nebija dzirdams no apokalipses sludinātājiem, kuri pirms eiro ieviešanas uzstājās vai ikkatrā medijā, brīdinot par “totālu krīzi un eirozonas nenovēršamu sabrukumu”. Eiro katastrofas apoloģētu pēdējais bastions – it kā milzīgie izdevumi eiro ieviešanas dēļ, kas it kā nenovēršami un būtiski cels cenas, – protams, sabruka. Realitātē eiro ieviešanas ietekme paaugstināja inflāciju par nenozīmīgiem 0.1-0.2 procentpunktiem, kas ir pat mazāk par citās jaunajās eiro zonas valstīs novēroto 0.2-0.3 procentpunktu ietekmi. Tādējādi eiro ieviešanas ietekme uz inflāciju ir mazāka par ikgadējo kartupeļu ražas svārstību ietekmi.

Straujā cenu kāpuma bažas 2013.gada nogalē, līdzīgi kā vēl iepriekš gaidītais “pasaules gals” 2012.gadā, – tie ir kārtējie informācijas plūsmas trokšņi, kuriem nav nekādas ietekmes uz Latvijas ilgtermiņa attīstības vektoru un par kuriem visi tagad jau ir aizmirsuši.

Latvijas panākumi ir acīmredzami, tomēr nedrīkstētu gulēt uz lauriem. Ar strukturālām reformām jāpanāk būtiski uzlabojumi izglītības un veselības aprūpes sistēmās. Nozīmīgi, lai arvien vairāk uzzinām par to, cik daudz mūsu zemē ir talantīgu cilvēku, tai skaitā jauniešu, kas var kalpot par labu personības attīstības piemēru vienaudžiem.

Tas, vai spēsim būt savu senču vērti un paraugs nākamajām paaudzēm, vai arī izšķērdēsim savu mūžu niekos, ir atkarīgs no katra paša, nevis no valdības lēmumiem vai Briseles “direktīvām”. Novēlu visiem sekmīgu nākamo gadu!

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists