Parakstu vākšana kā protests. Kā vērst par labu? • IR.lv

Parakstu vākšana kā protests. Kā vērst par labu?

259
Piketētāji pie Rīgas domes. Visiem ir vienlīdzīgas tiesības paust savu attieksmi. Foto: Jānis Saliņš, F64
Iveta Kažoka

Kad Nacionālā apvienība (NA) būs gatava ieklausīties SC vēlētāju teiktajā un SC – NA vēlētāju bažās?

Histērija un nepamatoti sakāpinātas emocijas – tikai tā varu raksturot pēdējās dienās novēroto reakciju uz parakstu vākšanu par valsts valodas maiņu. Patosa pilni vārdi par piektajām kolonnām, par Krievijas impēriskajām tieksmēm, par apdraudējumu valstiskumam un par latviešu izdzīvošanu.

Nulle – tāda ir iespēja, ka parakstu vākšana vai referendums beigsies ar krievu valodas atzīšanu par Latvijas valsts valodu.

Parēķināsim kopā! Lai grozītu Satversmi, referendumā pārmaiņas jāatbalsta vismaz pusei no balsstiesīgajiem pilsoņiem. Latvijā ir nedaudz vairāk kā 1 500 000 balsstiesīgo pilsoņu. Tas nozīmē, ka, lai Satversmes grozījumi stātos spēkā, katram otrajam Latvijas pilsonim (vairāk nekā 750 000!) jānobalso par to, lai krievu valoda kļūtu par otro valsts valodu.

Pat ja visi šīs idejas pretinieki paliek mājās, referendums beigsies bez juridiski saistoša rezultāta. Latvijā nav un pārredzamā nākotnē nebūs 750 000 šādas iniciatīvas atbalstītāju. Salīdzinājumam – ārkārtas vēlēšanās par SC un PCTVL kopā nobalsoja 267 039 pilsoņi.

Par ko tiek vākti paraksti?

Cerams, tagad ir skaidrs, ka apdraudējums valsts valodas statusam ir acu māns. Protams, ar šo juridiski bezjēdzīgo parakstu vākšanu uzkāpts uz vēsturiski ļoti jūtīgām varžacīm. Taču tieši tādēļ tik svarīgi nevis ļauties emocijām, bet palūkoties uz šo situāciju plašākā kontekstā. Nesākot auksto karu starp Latvijas etniskajām kopienām vai raganu medības par to, kuri no pilsoņiem ir parakstījušies par referenduma rīkošanu. Līdzpilsonis ir pelnījis cieņu un uzklausīšanu pat tad, ja kategoriski nepiekrītam viņa vēstījumam.

Saskatu vismaz divus labus iemeslus uzklausīt parakstu vākšanas organizētājus un atbalstītājus.

Pirmkārt, jāizrāda cieņa par izvēli izmantot demokrātiskas metodes. Parakstu vākšana referendumu ierosināšanai ir demokrātiskā sabiedrībā pieņemama, atzīta, pat vēlama metode. Nesalīdzināmi labāka nekā, piemēram, vardarbīgas demonstrācijas. Būtu neprāts novērtēt par zemu gatavību ievērot Latvijas likumus un izmantot tikai miermīlīgas metodes – pat Eiropas kontekstā tas nebūt nav pašsaprotami.

Otrkārt, jāsaprot, ka parakstu vākšanas iniciētāji un arī daudzi no tiem, kas parakstās, labi zina, ka referendumu juridiski “zaudēs”, – referenduma rezultāts lemts neveiksmei. Tā ir Latvijas krievu medijos plaši iztirzāta tēma. Un tomēr viņi dodas parakstīties.

Iracionāla rīcība, parakstu vākšana kā protests – protestētājiem apzinoties, ka viņu darbības ir juridiski bezjēdzīgas – tas ir satraucošāks fenomens, nekā tad, ja būtu bijusi patiesa gatavība cīnīties par valsts valodas statusa maiņu. Tas liecina par daudz bīstamāku un dziļāku slimību Latvijas sabiedrībā, kuras daļa acīmredzot vairs netic racionālas sarunas iespējai, jūtas atsvešināti no valsts varas, otršķirīgi. Šāda rīcība norāda, ka arī mūsu sabiedrībā ir augsts pēkšņas eksplozijas risks.

Sliktākā iespējamā reakcija uz emocionālu protestu: sākt nozākāt protestētājus vai viņus pilnībā ignorēt.

Kā vērst par labu?

Noskaņojumi Latvijas nelatviešu kopienā nav tikai Saskaņas centra problēma un atbildība, tā ir visu Latvijas partiju problēma un atbildība.

Apstākļos, kad nav objektīvu apdraudējumu, Latvijas viedokļu līderiem – amatpersonām, politiķiem, politologiem, sabiedrības viedokļu veidotājiem – jāizvēlas starp trim rīcības modeļiem. Pirmais – aizspiest ausis, aizvērt acis, vizualizēt iedomātu draudu un histēriski brēkt, ka tiek slepkavots latviskums. Otrais – izlikties nepatīkamās aktivitātes nemanām. Trešais – pamēģināt saprast, pret ko ir protests, vai iespējams kaut kā to vērst par labu, piemēram, sākot sarunu par to, kā dzīvot tālāk.

Pirmais rīcības modelis ved uz strauji eskalējošos etnisko konfliktu: savstarpēju apsaukāšanos, stigmatizēšanu, divām ierakumu pusēm, upura pašapziņu, līdzpilsoņu pielīdzināšanu ienaidniekiem. Latvijas vēsturē tas nebūtu nekas jauns, bet tomēr būtu ārkārtīgi žēl tikt atsviestiem desmitgades senā pagātnē. Otrais nozīmētu problēmas paslaucīt zem tepiķa, cerot, ka protesta noskaņojumi pazudīs paši no sevis. Teorētiski tas pat tā varētu notikt, bet esmu skeptiska – drīzāk nelatviešu kopiena turpinās iekšēji rūgt un pēkšņas eksplozijas draudi palielināsies.

Trešais variants, manuprāt, ir vienīgā valstiski atbildīgā rīcība. Kad vadošie politiķi bez sakāpinātām emocijām izskaidrotu, kādēļ neatbalsta referenduma ierosinājumu, bet vienlaikus protestētājus uzklausītu, sadzirdētu viņu bažas, aizvainojumu, protestu un kopīgi izdomātu risinājumus, kā mazināt neuzticēšanos.

Ar ko sākt?

Mūsu, Latvijas pilsoņu, ir pārāk maz, lai mēs varētu atļauties cits citu nedzirdēt un cits citam neuzticēties. Taču, lai varētu savstarpēji sarunāties un cits citam uzticēties, sākumā būtu jāvienojas par kopdarbības pamatprincipiem. Manuprāt, tādi ir divi. Abi – elementāri. Abi – Latvijā līdz šim diemžēl bieži pārkāpti.

Pirmkārt, vienojamies, ka bez ārkārtīgi svarīga iemesla neapšaubām demokrātijas pamatus: tautas iespējas pašai lemt referendumos arī par politiski ļoti jūtīgiem jautājumiem, pulcēšanās brīvību, cilvēku tiesības izteikties. Ja kāda interešu grupa realizē savas Satversmē noteiktās tiesības vākt parakstus referenduma ierosināšanai, nav pieņemams likt šai iniciatīvai administratīvus šķēršļus. Nedrīkst atkārtoties tāda bezatbildība kā Nacionālās apvienības (NA) ministru demonstratīvais balsojums pret valsts finansējuma piešķiršanai parakstu vākšanai par otro valsts valodu. Tas ir tikpat nepieņemami un antikonstitucionāli, kā SC vadītās Rīgas domes ikgadējie 16.marta pasākumu aizliegumi, zinot, ka aizliegumiem nav pamata un tiesas tos atcels. Atbildīgi politiķi tā nerīkojas. Ja vien viņi savus vēlētājus neuzskata par auniem, kuriem nav iespējams izskaidrot atšķirību starp demokrātiskām procedūrām, kas attiecas uz visām demonstrācijām vai parakstu vākšanām, un konkrētiem iniciatīvu, demonstrāciju vēstījumiem. Ja Nacionālās apvienības ministrs balso par finansējuma piešķiršanu parakstu vākšanas otrā posma organizēšanai, tas nenozīmē, ka viņš atbalsta pašu referendumam piedāvāto risinājumu. Ja Saskaņas centra deputāts neaizliedz 16.marta gājienus, tas nenozīmē, ka viņš tos atbalsta.

Otrkārt, nav pieļaujama apzināta sabiedrības šķelšana un raganu medības par cilvēku pārliecību, ja vien viņa publiskā pārliecība nav vērsta uz citu cilvēku cilvēktiesību iznīcināšanu (piemēram, naida runa). Ja kāds parakstās par latviešu mācību valodu skolā, šo kādu tādēļ vien nedrīkst dēvēt par nacistu. Ja kāds parakstās par krievu valodu kā otro valsts valodu, šo kādu nedrīkst dēvēt par piektās kolonnas pārstāvi, nodevēju. It sevišķi ne politiķi. Ja kāds no politiķiem šo sarkano līniju attiecībā uz Latvijas pilsoņiem tomēr pārkāpj, šis kāds ir jānosoda un partijai no nepieņemamiem izteikumiem jānorobežojas.

Cienīt, pat ja nepiekrīti

Latvijā, vairāk nekā pat daudzās citās sašķeltās sabiedrībās, ir vitāli svarīga cieņa pret līdzspilsoņiem un viņu viedokļiem pat tad, ja vairākums šim viedoklim nepiekrīt. Pat vairāk: tā ir īpaši svarīga tad, ja vairākums nepiekrīt.

Jāmainās domāšanai. No ierakumiem uz sadarbību. No paranojas, aizdomām uz uzticēšano saviem līdzpilsoņiem.

Atbilstoši klasiskajai izpratnei par parlamentārisma būtību, partijas, deputāti Saeimā nepārstāv tikai savus vēlētājus, – tās pārstāv visu sabiedrību, katru no mums. Tieši tādēļ jau arī politiķiem var un vajag izvirzīt prasību domāt un rīkoties valstiski – visas sabiedrības interesēs, pat tad, ja viņa partijas vēlētājs to var nesaprast.

Saprotu, ka, no šodienas pozīcijām raugoties, tas skanēs utopiski, bet esmu pārliecināta, ka etnisko attiecību ziņā Latviju par stabilu demokrātiju varēs nosaukt tad, kad NA būs gatavi ieklausīties SC vēlētāju teiktajā un SC – NA vēlētāju bažās. Nevar gaidīt, ka būs saskaņa visos vai pat vairākumā jautājumu, bet var un vajag no partijām prasīt izrādīt cieņu pret savu oponentu vēlētājiem, diskutēt un – tik tālu, cik tas ir iespējams – mēģināt nonākt pie kopsaucējiem.

Ceļš uz saliedētu sabiedrību sākas ar gatavību publiski paziņot: “Es nepiekrītu tavam viedoklim, bet augsti vērtēju to, ka iesaisties sarunā, izmanto demokrātiskas metodes, izvairies no kūdīšanas uz nemieriem un – galu galā – cienu par to, ka neesi atmetis ar roku un turpini dzīvot Latvijā.” Pagaidām ne no vienas Saeimā paŗstāvētās partijas šādu attieksmi nemanu. Žēl, jo tas ir vienīgais ceļš uz saliedētu sabiedrību.

Autore ir Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece

 

Komentāri (259)

putekliic 10.11.2011. 10.34

Īsi un konkrēti – mēs te varam kaut vai zemi ēst un plēsties pušu cenšoties meklēt uzticēšanos un “integrējoties” utt. – kamēr Krievija visu laiku ar pieaugošu tendenci nebeigs savus tautiešus visādos veidos apstrādāt, lai ar viņu rokām vairotu savu ietekmi šeit – VISI MŪSU PŪLIŅI BŪS LEMTI NEVEIKSMEI! Tas, kas mums, lojālajiem Latvijas pilsoņiem, ir jādara ir viesiem veidiem jācīnās pret Krievijas ietekmes pieaugumu stiprinot valodu, izskaužot korupciju, maksājot nodokļus, nebraucot prom no valsts, dzemdējot bērnus utt. Un tie nv skaļi vārdi. Tā ir realitāte.

+23
-1
Atbildēt

1

    dro > putekliic 10.11.2011. 10.48

    andrejs_gr. Tieši tā.

    +9
    0
    Atbildēt

    0

Pēterītis 10.11.2011. 10.32

– Kažoka jautā. Kad Nacionālā apvienība (NA) būs gatava ieklausīties SC vēlētāju teiktajā un SC – NA vēlētāju bažās?
————————–
Atbilde acīm redzama. Ieklausīties teiktajā ir jēgas, ja teicējam vārdi sakrīt ar darbiem. Ja teicējs, šajā gadījummā Ušakovs demonstratīvi vēlas izkarot tiesības runāt vienu, bet darīt pretējo, ja mēģina šādu politisko kultūru uzspiest Latvijai, cerības uz atbalstu ir minimālas. Nacionālajam, uz rietumu kultūras vērtībām orientētajam vēletājam ne SC, ne viņu partneris Rīgas domē LPP/LC nav pieņemami.

+22
-2
Atbildēt

0

astra_ozo 10.11.2011. 09.56

Kādā sakarā ir runa par “uzticēšanos”? Nekad neesmu domājis tādās kategorijās par citu cilvēku grupu. Es varu uzticēties (reizēm arī vilties) saviem draugiem un radiem… Bet ne abstraktiem svešiniekiem.
Bet konkrētai Latvijas iedzīvotāju grupai var “uzticēties”. Viņi savu pozīciju spilgti pauž Latvijas krieviskajos interneta portālos – visas domas kā uz delnas :). Un tam, ka viņi patiesi tā domā, tam es ticu. :))))

+23
-4
Atbildēt

5

    eva_o > astra_ozo 11.11.2011. 13.35

    =>andza “Kādā sakarā ir runa par “uzticēšanos”? Nekad neesmu domājis tādās kategorijās par citu cilvēku grupu. Es varu uzticēties (reizēm arī vilties) saviem draugiem un radiem… Bet ne abstraktiem svešiniekiem.”
    Pateicos Jums un Jūsu komentāra “+” licējiem par dramatiski skaudro un patieso “latviskās pasaules” skaidrojumu. Reti kad tik precīzi un koncentrēti izskan būtība – daļa latviešu NEKAD NEDOMĀ UZTICĒŠANĀS KATEGORIJĀS par sev PERSONĪGI NEPAZĪSTAMIEM cilvēkiem. Svešais (ne rads, ne bērnības draugs) ir bīstams, neprognozējams un neizprotams. Diemžēl, neko nevar darīt un ikdienā nākas paciest šo svešo un nevajadzīgo cilvēku bezjēdzīgo klātbūtni. Ja paveicas, tad šie svešie cilvēki nenodara neko ļaunu, bet ja nepaviecas, tad viņi uzspiež savu nesaprotamo gribu, apzog, apkrāpj. UN TĀPĒC attieksmē pret svešiem cilvēkiem ir pieļaujama un pat vēlama savas gribas uzspiešana, krāpšana, zagšana.
    “SAVĒJO” izpratnē TĀ UN VIENĪGI TĀ ir jāveido “latviska Latvija”, lai jebkurš “svešais un NE-savējais” zinātu dzīvē savu vietu un neuzdrīsktētos pretendēt uz laimi, pārticību, likumību, cieņu pret sevi… KĀ iespējams ar Jums un Jūsu “savējiem” sarunāties, ja pret jebkuru potenciālo sarunas partneri ir spēkā pārliecība, ka “labs svešinieks ir tikai beigts svešienieks”?

    +2
    -3
    Atbildēt

    0

    raimonds_bossltd > astra_ozo 11.11.2011. 15.36

    to viesturs_501
    “UN TĀPĒC attieksmē pret svešiem cilvēkiem ir pieļaujama un pat vēlama savas gribas uzspiešana, krāpšana, zagšana.”

    Cik trāpīgi par Išakovu un viņa čekistu, pederastu, komuņagu un krievu armijnieku-deģenerātu noziedznieku bandu Rīgas Domē un citur, kur tikuši pie siles.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    raimonds_bossltd > astra_ozo 11.11.2011. 15.30

    to viesturs_501
    “lai jebkurš “svešais un NE-savējais” zinātu dzīvē savu vietu un neuzdrīsktētos pretendēt uz laimi, pārticību, likumību, cieņu pret sevi…”

    Neviens agresīvs tumsonīgs organisms, kurš taisnīga WWII iznākuma rezultātā, nemaz nebūtu nācis pasaulē, jo viņa senči būtu notiesāti uz nāvi par noziegumiem pret cilvēci jeb beiguši savas dienas lāģerī, un nespētu tiražēt sev līdzīgus neliešus, nevar pretendēt uz privilēģijām civilizētā valstī, kā arī nekur uz mūsu mīļās planētas.
    Fašismam(lasi:krievu šovinisms-rusisms) nav vietas 21. gadsimtā.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Māris Freimanis > astra_ozo 17.11.2011. 10.30

    Žurnālistiem nav ētiski izpaust personīgo viedokli!!!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    reksa > astra_ozo 10.11.2011. 22.14

    Padomijā mēģināja radīt padomju “tautu”, iznīcinot citas tautas.
    Kažoka laikam domā līdzīgi – ka var radīt kādu mākslīgu tautu, sajaucot cilvēkus.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu